Šodien aizgāju pārbaudīt, vai es visu pareizi saprotu par kabineta sastāvu, un atklāju, ka MK lapā nav – nav! – norāžu uz ministru partejisko piederību. Nav vienotā valdības locekļu CV standarta, kādam nevajadzīgi gari, kādam nevērīgi īsi. Kādam ir dzimšanas diena (jābūt visiem!), kādam nav. Kādam ir pat etniskā piederība – atrada vietu! – interesanti, kāpēc tādā gadījumā nav asins grupas, vecvectētiņa rases piederības vai tantes slimību vēstures? Ķīlim pat foto nav. Un vēlreiz atkārtošu – vairumam nav norādīta partejiskā piederība. Dažiem ir ļoti samudžināta informācija par viņu kādreizējām partijām, blahblahblah, bet par tagadējo nav (Viņķele). Tā nav gaumes lieta, tā ir pilnīgi obligātā informācija.
Tā ir Latvijas Republikas valdība – paši savā vietnē, savā galvenā prezentācijā sabiedrībai un pasaulei. Kas par amatierismu! Kvalitātes standarti ir visupirms cieņa. Ja tu atļaujies internetā izlikt kaut ko tādu, tu necieni savu mērķauditoriju.
Standartu noteikšana neprasa neko vairāk par profesionālo attieksmi. Profesionālā attieksme ir profesionāļiem. Ja tiem, kas aizņem darba vietu atbildot par MK komunikāciju un kam jākontrolē kvalitātes standartu ievērošana, nav profesionālās attieksmes, viņi nav profesionāļi.
Kvalitātei nav jāmaksā dārgāk, ir jāatrod profesionāļi. Konkursa ceļā. Personīgi es neesmu redzējis publicētās vakances uz komunikācijas amatiem valdībā, ministrijās un citās valsts iestādēs. Man nav ne jausmas, kā meitenes savā starpā tos darbus sadala, bet kaut kā sadala un rezultātā sabiedrībai jāmaksā par šītādiem sūdiem.
Man ir ļoti žēl, ka kārtējo reizi ir jānorāda uz Igauniju, bet fakts ir fakts, – Latvijas interneta vietņu standarti, interneta dizaina kultūra un „tradīcijas” izskatās kā viens liels amatierisma un nevīžības kamols, salīdzinot ar to pašu Igauniju. Tur laikam cilvēkiem pietiek zināšanu un pacietības uztaisīt gaumīgas, modernas vietnes. Negribas atkārtotes, bet vajag: lietas attīstās tur, kur cilvēki mācās, mācās un mācās, visu laiku un nepārtraukti, dzīvo ar atvērtām acīm un uztver sevi un savu profesiju nopietni.
Latvijā tas tā nav, katastrofāli nav, viss ir sastindzis 90. gadu vidū. Kur ir smadzenes, kur ir pašcieņa, kur ir profesionālais lepnums? Uz Latvijas internetu – kaut vai valsts iestāžu, Latvijas Radio un Latvijas TV lapām, kuras atšķirībā no bankām vai dažām populārām ziņu vietnēm igauņu roka skārusi nav, – bez kauna asarām nevar paskatīties.
Vēlreiz: Uztaisīt labu profesionālu website lielu naudu nemaksā. To var atļauties pat krīzes laikā.
Vai tiešām nevienam Latvijas Republikas ministram, Latvijas Repubilkas ministru prezidentam nav ne iebildumu pret tik zemo MK lapas kvalitātes līmeni? Vai Jūs tiešām nesaprotat no politikas pat tik daudz, ka politika ir komunikācija? Ko tad Jūs paši esat vērti?