Ļoti svarīgs temat šodien Ivaram Āboliņam Dienā ‘Ko īsti gribam?’ (šeit).
Vai jaunu politiķu un ministru kandidātu publiskā apspļaušana ir politiskā procesa debilizācija? Nē. Apspļaušana nav politisks process. Politiskā procesa kvalitāte ir kaut kas cits.
Apspļaušana ir kultūras līmenis, fons, audzināšana, kas nosaka prasmi diskutēt, izteikt viedokli, risināt problēmsituācijas. Tā ir tā pati vecā labā neiecietība, naids, tumsonība. Emocionālā vardarbība.
Sabiedrībai jāvienojas par standartiem, kas palīdzētu ieaudzināt citu attieksmi. Cilvēkiem, kam ir ietekme, medijiem, profesionālajiem žurnālistiem jāatsakās piedalīties debatēs šajā līmenī. Nebūtu slikti to atklāti un solidāri nosodīt.
Uzbrukums kādam, pat ļoti agresīvs, nevar sagraut reputāciju. Reputāciju grauj tikai pats cilvēks.
Vai stulbās tumsonības dēļ jātur slepenībā kandidāti? Nekādā gadījumā. Tā ir tāda pati tumsonība.
Mana pārliecība sakarā ar to, kā jāveido attiecības starp politiķiem un sabiedrību, ir tāda, ka politiķiem vienmēr jāatceras, ka politika ir komunikācija, pirmkārt komunikācija un tikai tad lēmumi un vaigu piepūšana.
Politiskā komunikācija nozīmē, ka tu esi politiķis un tu komunicē 24/7. Tu komunicē, stāstot, klusējot, aizejot no atbildes, rakstot blogu un aizmirstot to darīt, piedzeroties, braukājot limuzīnā un ar riteni, iepērkoties, spēlējot ar bērniem…
Sabiedrības, jebkur tās locekļa ētiskais pienākums pret tevi izturēties kā pret jebkuru citu – ar cieņu. Plus vēl pilsoņa pienākums ir regulāri politiķus sist. Sist ne fiziski protams – sist publiskā telpā, korekti un lietišķi, bet darīt to regulāri, jo politiķiem ir ļoti raksturīga tieksme sevi dažreiz sākt uztvert pārāk nopietni. Bet ne apspļaut.
Katram cilvēkam, tai skaitā politiķim, ir tiesības uz cieņu un uzticības kredītu. Katram! Katram ir tiesības piedalīties politikā, būt sabiedriski zīmīgai figūrai bez nepieciešamības nirt skābē.
Par skābi Latvijas politiku padarām “mēs” paši. Man ne tik sen bija saruna Facebookā ar kādu žurnālisti Edmunda Sprūdža demisijas sakarā. Sarunā es atteicos pievienoties Sprūdža “anatemotāju” korim, izteicot domu, ka strīdā ar Lembergu Sprūdžs patiesībā aizstāvēja sabiedrības, katra no mums intereses, un apšaubot dažus populārus pieņēmumus, par kuriem manai sarunbiedrei nebija faktu. Toties viņai uzreiz sāka veidoties par mani! Viņa mani “atmaskoja”: aizstāvēt kādu pret sūdu mešanu, runāt par cilvēku labu var tikai un vienīgi par naudu.
Tādi žurnālisti ar savu neprofesionālo attieksmi un neiecietību, ļaunprātīgi izmantojot savu ietekmi, padara Latvijas politiku par skābi.
Es sapratu, cik ātri un bez piepūlēm cilvēki kļūst par neiecietības un aizspriedumainības upuriem. Gandrīz izjutu. Es vienkārši pārtraucu sarunu. Labi, ka man bija/ir tāda iespēja. Tiem, kas iziet publiskā telpā tādas iespējas nav. Tieši tāpēc mums ir jāaizstāv katra cilvēka, kas tiek pakļauts sūdu metēju uzbrukumam, gods un cieņa.