LIBE. Eksperiments ir noticis

Savu piedalīšanos Latvijas liberāļu pašorganizēšanās pasākumā es uzskatu par notikušu :/ LIBE forums bija/ir jauks pasākums, kas palīdzēja — vismaz man — noskaidrot, kā izskatās Latvijas liberālisms un cik tas ir spējīgs uz atbildīgu politisko rīcību. Nav spējīgs. Varbūt tāpēc, ka Latvijas liberāļi nav pārslimojuši ļevakisma fāzi. Varbūt ļevakisms nav fāze, bet īstā Latvijas liberāli domājošo seja un uzstādījums. Jebkurā gadījumā ļevakisms manā izpratnē neiet kopā ar veselo saprātu un atbildību, atbildību, atbildību, ko es uzskatu par liberālisma pamatiem.

Kas ir noticis?

1. Sākot no maija vidus, kad forums tika izveidots, no 15 dalībniekiem diskusijā reāli piedalījušies labi ja pieci. Lielākoties dalībnieki tika speciāli uzaicināti piedalīties klubā/forumā, nevis bija aktīvi pieteikušies paši. Lai gan jāsaka, ka tikai viens dalībnieks, kas bija pieteicies pats dalībai forumā tajā reāli piedalījās.

2. Sākotnējā diskusijā vēl līdz foruma techniskai izveidei noskaidrojās, ka dalībnieki nebija vienisprātis par kluba mērķiem. Kamēr man tie bija pietiekami skaidri (noskaidrot to, par ko rakstīju iepriekšējos ierakstos un šī ieraksta sākumā), daudziem citiem, tai starpā tiem, kas vēlāk diskusijās izvēlējās nepiedalīties, šķita pareizāk pievērsties sabiedrības izglītošanai un liberālisma kritikas atspēkošanai (advocacy). Tā arī ir laba lieta, nav tikai skaidrs, kāpēc gan to nedarīt jau tagad. Man šķiet, es to arī nedaudz daru vai darīju un tam nemaz nevajadzēja ne klubu, ne forumu, ne biedrību, ne finansējumu, ne hierarchiju.

3. Pirms daži foruma dalībnieki sāka aizrautīgi čatot par marihuānas legalizēšanas iespējām, kas pēc diskusijas satura apjoma varētu šķist centrālais liberālās politikas jautājums Latvijā, mēs tomēr paspējām apspriest pāris mazāk nozīmīgu jautājumu, proti: sabiedrības konsolidāciju un vārda brīvības realizācijas nodrošināšanu medijos. Ar nožēlu nākas konstatēt, ka domubiedri šajos jautājumos mēs nebijām. Domāju, ka ne tāpēc, ka bija aplami manis piedāvātie risinājumi (kurus klāstīju arī šajā blogā). Es tikai tā domāju, jo nesaņēmu kritiku. Tie visticamāk nelikās saistoši. Un es to sev skaidroju ar to, ka daudziem dalībniekiem bija vēl jānoformulē savs viedoklis par daudziem jautājumiem. Blogošana palīdz, bet ne visi blogo. Noformulēt savu pozīciju kādā jautājumā būtu tā, kā mājasdarbs pirms iesaistīšanās diskusijā.

Esmu pārliecināts, ka Latvijā ir arī tādi liberāli domājošu cilvēki, kam ir noformulētas liberālim raksturīgās pozīcijas par Latvijai reāli svarīgiem jautājumiem: sabiedrības konsolidāciju, tiesiskuma un vienlīdzības likuma priekšā nodrošināšanu, ēnu ekonomikas apkarošanu, vārda brīvību medijos un pilsoņu tiesību uz informāciju nodrošināšanu, un daudziem citiem.

Varbūt es neesmu pareizs, tas arī ir iespējams. Es noteikti neesmu left, kas varbūt padara mani par nedaudz konservatīvāku liberāli, lai gan arī foruma dalībnieku teiktajā es sastapos ar konservatīvās retorikas recidīviem.

Eksperiments ir noticis. Secinājumi ir skaidri. Domāju, ka Latvijas sabiedrība ir gatava liberāļu partijai (par to man nebija šaubu un eksperiments nav ietekmējis šo pārliecību), bet nav uz to spējīga. Latvijas liberālisms nav gatavs sadarbībai, komandai, think tankam. Latvijas liberālisms pat nerod sevī spēku piedalīties diskusijā par sevi, ir pārāk refleksīvs. Pārāk bezatbildīgs. Ja kāds tomēr izveidotu liberāļu partiju Latvijā, tā noteikti nebūtu think tank. Tā būtu reflektējošo hippie-ļevaku biedrība, kārtējā “pēdējā” pundurpartija, neasprātīga ākstīšanās ar vieglu narcisisma piegaršu.