Bet tad izlasīju Delfos, ka tas tika pateikts citos apstākļos un vēlāk izlikts demokrātiskā bloga formātā. Bloga imitācija nav labs signāls. Nu kaut teksts būtu tā vērts, bet ir arī diemžēl tā nedaudz blah blah blah.
Jā, protams, galvenais ir tas, ko premjers dara, nevis raksta. Un acīmredzot tas, ko un kā viņš dara, sāk iedvest kūtras cerības latviešu sirdīs.
Es to saistu ar šo tomēr-blogu (jo ir atklāts komentāriem, kurus premjers varbūt arī lasa) tāpēc, ka Latvijas sabiedrība ārkārtīgi lielu nozīmi piešķir atklātībai un efektīvai komunikācijai. Komunikācijas vakuuma apstākļos valdības lēmumi tiek uztverti kā uzspiesti un pēc definīcijas nepareizi.
Ir jākomunicē ar sabiedrību, ar tās daļu, kas ir atklāta komunikācijai. Un tādu cilvēku ir ļoti daudz. Jo kvalitatīvāka būs top-down komunikācija, jo vairāk būs ieinteresēto klausīties, reaģēt un — atbalstīt.
Premjeram arī pēc amata apraksta jābūt līderim vizionāram, iedvesmotājam. Ideāli protams. Un blah blah blah te īsti neder. Jārunā ir tā, lai katrs vārds ir uz mērķi.
Citāts no Valda Dombrovska bloga: “Mūsu mērķis ir sasniegt turīgāko Eiropas valstu vidējo dzīves līmeni tuvāko piecu desmit gadu laikā. Tas ir iespējams, ja mērķtiecīgi reformēsim…”
Ak tāds ir mērķis? Labi, ka pateicāt 🙂
Bet ir interesanti uzzināt, uz kā balstās šī vīzija? Cik nopietni var runāt par vidējā līmeņa sasniegšanu, ja Latvijas IKP per capita ir tikai 55% no ES vidējā (2008.gada dati) un no visām ES dalībvalstīm tieši Latvijas IKP samazinās visstraujāk? “Kā var nesolīt” 56. sērija? Vai tas nebūtu nedaudz maldinoši un “ne par tēmu”?
Vai nebūtu tagad loģiskāk jārunā, pirmkārt, par Latvijas bankrota novēršanu? Otrkārt, par par recesijas pārvarēšanu? Un treškārt par ekonomikas pārstrukturēšanu lielākas pievienotās vērtības radīšanai?
Es nešaubos, ka tieši šos jautājumus tagad risina valdība. Nedaudz jāpiedomā pie komunikācijas kvalitātes. Gaidām jaunus blogus!