Nacionālisti vienā burkā. Kāpēc?

Kas kopīgs ir Jaunajai konservatīvajai partijai un Nacionālajai Apvienībai? Kāpēc es tās brutāli apvienoju vienā “blokpartijā”?

Es tās apvienoju, tāpēc ka uzskatu, ka abām partijām daudz kopīgā kulturāli, jeb antropoloģiski, – izcelsmē, motivācijā, attieksmē pret indivīdu un valsti. Te JKP un NA ir vienas filozofijas skolas sekotāji.

Tādi “domēni” kā ekonomika un pat korupcija nav būtiski un Latvijas politikā nenosaka ideoloģiju. Latvijas apstākļos – atvērtās, liberālās ekonomikas apstākļos – jebkura partija varā būs centriska un no tās programmatiskām nostādnēm atkarīgs būs ļoti maz.

Cīņa pret korupciju (jeb attieksme pret interešu grupu ietekmi) arī nav ideoloģija. Cīņa pret korupciju Latvijā ir kļuvusi par fetišu un neizbēgami zaudējusi saturu.

Vēl jo mazāk orientējoša ir attieksme pret vēsturi vai EU – par pirmo starp blokiem (izņemot “Krievus”) sen ir panākts stabils konsenss, otrais ir “dieva dots” un pieder visiem.

To visu ne vienmēr var izdibināt no programmām un Latvijā es neredzu liela iemeslā pa pilnu ņemt partiju formālos dokumentus, it sevišķi tos, kurus partijas iesniedz CVK kā studenti kursa darbu. Ir jāklausās ko un kā saka partijas līderi un partijas fani, jeb atbalstītāji, jo fani parasti izceļ pašu svarīgāko un pārtulko to “tautas valodā”, piešķirot politiskai runai garšu, krāsu un smaržu, taustāmo jēgu un mērķi. Atbalstītāji pulcējas ap vibrācijām, emocijām, savām interpretācijām, ne abstraktām deklarācijām.

Noteicošās lomas nav pat tam, ka JKP savā retorikā iztiek bez etnocentrisma, kas ir bijis NA centrālais vēstījums daudzu gadu garumā. Šajā ziņā varbūt pats manis izvēlētais “blokpartijas” apzīmējums – “Nacionālisti” – nav precīzs, un Latvijā ir sācies vecā etnocentriskā “nacionālisma” noriets.

Es to vienalga izvēlējos saviem ierakstiem, jo ar “nacionālistiem” visvienkāršāk noraksturot konservatīvos, it īpaši tajā reakcionārajā vidē, kur posttotalitārais konservatīvisms parasti rod vislielāko atbalstu.

Latvijas apstākļos var runāt drīzāk par “reakcionārismu” un tumsonību. Lai gan konservatīvisms manā izpratnē ir jebkas, kas nav liberālisms, tomēr līdz konservatīvismam – tāpat kā arī līdz liberālismam – vēl ir kāds ceļš mērāms. Sabiedrībai un tās politiskiem līderiem vēl trūkst pieredzes. (Diemžēl mums netrūkst pieredzes tikai totalitārajās ideoloģijās un autoritārismā.) Es to saku tikai tāpēc, ka neuzskatu, ka Latvijā pastāv ideoloģiski konservatīvā constituency.

Es runāju par četru partiju (jeb “blokpartiju” sistēmu) Latvijā. Katrā blokā notiek nežēlīga cīņa par izdzīvošanu – Krievu blokā starp S un LKS, Oligarku blokā starp ZZS un KPV, Demokrātu blokā starp AP un JV un Nacionālistu blokā starp JKP un NA. Šīs grupas dala vienu elektorātu, jeb konkurē par vienu antropoloģisko nišu. Agri vai vēlu JKP visticamāk apēdīs NA, vai arī otrādi, ja JKP kaut kādu iemeslu dēļ zaudēs draivu.