Prezidenta vēlēšānas. Tikai politika, tikai konkurence

Prezidenta vēlēšanas. Svarīgi, kāpēc? Tāpēc.

Pirmkārt, protams pati jautājuma aktualizācija pēdējā laikā. Šai sakarā varu tikai turpināt brīnīties. Vai tiešām smadzenes Latvijas politiskajiem domātajiem darbojas tikai vienā virzienā – ja pārskatīt kaut ko prezidenta vēlēšanu procedūras (vajag!) sakarā, tad tikai un vienīgi paplašinot prezidenta pilnvaras. Kāpēc, mīļie? Kas jums tais pilnvarās tā spiež, ka nosēdēt uz vietas tā nu pilnīgi ir neiespējams?

Otrkārt, sak, Latvijā ir brīvība un indivīds var realizēties un realizēt savas tiesības. Tas ir labi. Kamēr nav pieņēmusies spēkā autoritārā tumsonība un neierobežotā viduvējību valdīšana, indivīds pats ir atbildīgs par pašrealizāciju.

Bet kas tieši mūs pasargā no tumsas, kura biezā kārtā pārklāja lielo kaimiņzemi, izmežģot to pašu indivīdu smadzenes tajā līdz nepazīšanai, līdz totālam idiotismam? Kas mūs sargā? Krievijā blēžu fašistisko režīmu apkalpo masa tādu pašu “grey suit” cilvēciņu, kas pie mums sēž parlamentā un visos pārvaldes līmeņos un visās pašvaldībās. Tie ir tā paša pildījuma, tās pašas šķiras cilvēki, tie paši pielāgošanās pirmrindnieki.

Autoritārisma ieviešanas mašinērija ir gatava un vajadzības gadījumā visi labi ieeļļoti zobratiņi nostrādās perfekti precīzi. Vajag tikai kādam sagrābt varu, nozagt valsti, pasludināt sevi par glābēju, dzimteni un vadoni.

Paplašinātās pilnvaras ir solis, divi vai divdesmit soļi uz šo elli.

Acīmredzot, mūs neglābj ne sabiedrības demokrātiskā pieredze (vēl pārāk vāja), ne kritiskā domāšana (netiek kultivēta, intelektuāļi guļ vai piegaudo paši), ne pašcieņa, ne vēlēšanās mācīties.

Mūs glābj mūsu politiskā konkurence. Tā, kuru es daudzkārt (agrāk) biju kritizējis par primitivitāti un neattīstību. Latvijas partijas ir ļoti, ļoti sliktas kvalitātes. Bet tās ir, pastāv un tās savā starpā konkurē, lai gan ļoti glupi ik pa brīdim demonstrē muļķīgu iekšējo šķelšanos. (Kā Kristovskis par Viņķeli, Čigāni, Loskutovu nesenā Krustpunktā debatēs ar Lembergu.) Bērnudārzs. Tātad arī ne smadzenes mūs glābj. Tikai konkurence.

(Iedomājieties, kādā paradīzē mēs dzīvotu ja mūsu demokrātiju balstītu arī mūsu intelektuāļu un politiskās elites smadzenes! Ach!)

Tāpēc par prezidenta vēlēšanu kārtību. Man ir četri priekšlikumi šajā sakarā. Tos es noformulēju pirms diviem gadiem (šeit, bet kurš nu lasa kaut kādus no-name blogus, pareizi?). Es vēl joprojām uzskatu savus priekšlikumus par vērā ņemamiem un varbūt pat (daudz) labākiem par to, ko gadās dzirdēt par šo jautājumu.

Tāpēc man nav grūti atkārtot:

1. Pirms jaunās prezidenta vēlēšanu kārtības ieviešanas pārskatīt prezidenta pilnvaras, tās mazinot un padarot prezidentu vēl mazāk ietekmīgu politiski. Tas būtu labs profilaktisks risinājums, lai atspēkotu neizbēgamos politisko bandītu un Kremļa ietekmes aģentu mēģinājumus nozagt šo amatu varas tālākai konsolidācijai savās rokās.

2. Vēlēt prezidentu vienā vēlēšanu reizē ar Saeimas vēlēšanām, lai apvienotu priekšvēlēšanu kampaņas.

3. Punkts 2 varētu apdraudēt partiju lomu Latvijas politikā un tādējādi ļoti negatīvi ietekmēt Latvijas demokrātiju. Lai izvairītos no tā (papildus punktam 1) ir jānosaka, ka prezidenta kandidātus var izvirzīt tikai partijas, kas piedalās parlamenta vēlēšanās. Tas nodrošinās arī to, ka katram prezidenta kandidātam ir izstrādāta programma, jeb politiskais piedāvājums, par kuru viņa/viņš dala atbildību ar viņu izvirzošo partiju. Lai gan vēlēšanas formāli ir atšķirīgas – prezidenta kandidāti sacenšas savā starpā un partijas savā starpā -, tomēr savstarpējā atkarība noteiks gan kandidāta, gan partijas rezultātus vēlēšanās.

4. Kā iepriekš, prezidenta kandidātam ir jāgūst vairāk nekā 50% balsu. Visticamāk vēlēšanu pirmajā kārtā, vairākumu negūtu neviens. Tāpēc ir jāparedz otrā – un pēdējā – kārtā, kurā, kā citās valstīs, piedalās divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti. Šī kārta var notikt arī Saeimā – pieņemsim, pirmajā tās darbības dienā uzreiz pēc Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanas.