Radio B patīkami pārsteidz

Pēdējās dienās dzirdēju dažas ļoti interesantas intervijas. Tai starpā Latvijas podkāstos. Patīkami pārsteidz Radio B! Labākais, ko esmu dzirdējis Latvijas ēterā pēdējās dienās, bija Abika Elkina intervija ar Viktoru Makarovu (PR, ĀM parlamentārais sekretārs), kas bija labi argumentēta atbilde Kremļa meliem.

Man patīk, kā strādā Vadims Rodionovs un Oksana Antonenko. Ir skaidrs, ka viņi kaut kā izlavījušies no dvēseļu pārdošanas par desas luņķi. Gribas cerēt, ka viņu pozīcija, pat ja tā visticamāk (un citādi nevar būt, jo tas būtu nedabiski) visādu dmitriju Talking Shithole kiseljovu un vladimiru T. S. solovjovu ietekmēta un pat ja manuprāt viņu uzskati par dažiem jautājumiem ir maldīgi, tā ir viņu personīgā alošanās, viņu personīgie uzskati.

Labi bija raidījumi ar Borisu Cileviču (Saskaņa) un Arvilu Ašeradenu (Vienotība). Ar ļoti lielu interesi noklausījos viņu interviju ar Sigitu Kirilku (BNS vadītaja Latvijā), ko gan tikpat ļoti gribētu pakomentēt blogā, ja sanāks kāds brīvs brīdis.

Es gan neklausījos un neplānoju tērēt laiku uz interviju ar Juriju Aleksejuvu, jo raidījumu noklausīšanās ar viņa līdzdalību mani izlādē. Aleksejevs ar savu kolhoziski putinisko cinismu ir kolosāls demotivators.

Es atradu vārdu šim fenomenam, sapratu, kāpēc noteiktam indivīdu — neauniskam, nevergu, ne stulbo fanu — tipam tik šausmīgi patīk Putins. Viņiem Putins ir radniecīga dvēsele un viņa veiksmē, viņa panākumos un aunisko masu mīlestībā pret viņu viņi redz savu teorētisko ideālu, ko paši būtu laikam varējuši sasniegt, ja liktenis būtu lēmis citādi. Tas radniecīgais viņos ir sadisms, garīgs, verbāls, cerebrāls vai kāds cits, bet sadisms. Sadisti ir pārliecināti, ka jebkurš cilvēks pamatā un primām kārtām ir maita, un ir pelnījis pazemojumu un ciešanas. Tiekot pie mikrofona viņi ātri pārvēršas par Talking Shitholes. No tādiem iznāk labākie palestinizatori. Tāpēc mani vairs neinteresē, ko domā un saka tādi kā šis te tips, kuru diemžēl tie paši Rodionovs un Antonenko aicina ēterā itin bieži.

Protams Radio B bez manis minētajiem ir daudz kvardatainākie kadri, Kremļa uzticīgie zaldāti, kas visticamāk izklaidē sarkani brūno publiku. Vienalga, pirms kāda laika, varbūt pusgada, gada Radio B ēterā bija krietni vairāk visādu fašistu putinistu un līdzīgu salašņu, nekā tagad. Un tieši tas mani patīkami pārsteidz.