Vai Rietumi spēj pasargāt Voroņežu? Par Merkel-Putina paktu

Ciktāl es varu spriest pēc vakardienas publikācijas EUobserverā šeit, stāsts par Putina un Merkel paktu ir pārlieku dramatizēts. Nē, es nepiekrītu, ka Rietumi būtu gatavi “pārdot” vai “atdot” Ukrainu. Ne EU, ne Vācija, ne pat superietekmīgā Angela Merkel nevar uzņemties atbildību par to, kas viņiem nepieder. Ukraina ir un būs suverēna un, cerams, demokrātiska valsts, kur vara pieder tās pilsoņiem, sabiedrībai, kas ar savu izvēli leģitimizē Ukrainas politisko kursu un orientāciju.

Ja nemaldos, tajā pašā rakstā tika uzsvērts, ka lai gan EU nepretotos Ukrainas izvēlei par labu Putina “Eirāzijas savienībai”, tai izvēlei jābūt brīvprātīgai. “…would insist on a voluntary decision”, saka Merkel.

Es ļoti reti citēju politiķus, jo politiskā retorika pārsvarā ir lēta. Nedarīšu to arī šoreiz, taču ir trīs ļoti svarīgas lietas, ko gan nevajadzētu izlaist no uzmanības.

(1) Ukrainas izvēle ir tikai un vienīgi Ukrainas, ko EU un tās līdere pilnībā atzīst, jo tā ir realitāte, neatkarīgi no tā, ko kāds par to domā.

(2) Izvēle jau labu laika kā ļoti viennozīmīga, pieņemta demokrātiski, jeb brīvprātīgi, un paziņota visai pasaulei, ieskaitot Kremlim un EU izcili skaidri.

Tāpēc (3) Merkel ir izvēlējusies izteikt šo patiesību Putina ausīm tīkamākā formā, spēlējot lielo EU “genghiz khanu”. Tā ir “peace talk” taktika. Merkel runā tā, lai būtu uz vienas frekvences ar Kremļa genghiz khanu, runātu genghiz knanam saprotamākā valodā, jo Putins taču svēti tic, ka “visur ir tā, kā Krievijā”, tikai šitie izliekas, ka viņiem esot demokrātija, brīvības un stuff, bet patiesībā vienmēr un visur uzvarot tas, kam ir vara, spēks, kas var sev pakļaut, pazemot, samalt oponentu, jebkuru patiesībā, miltos.

Tas, ko runā Merkel, ir tā patiesība, kuru, cik es pats esmu redzējis debatēs, daudzi nonievājuši vai nenovērtējuši arī Rietumos. Šie cilvēki, lai gan viņi paši atrodas brīvības un demokrātijas pusē šajā vērtību konfliktā, jau ir krituši par Putina propagandas agresijas upuri, ņemot par pilnu Putina melus par to, ka EU un US, jeb Rietumi, ir iesaistīti karā un cīnās pret Krieviju. Tas ir Putina propagandas pamatakmens, fundamentāli meli, kuru atmaskošanai par lielu jo lielu nožēlu līdz pat šim brīdim netiek veltīta pienācīgā uzmanība. Nekritiski un naivi kā pašsaprotamu lietu to uztver vairākums. Ja joprojām uztverat Rietumus kā karā iesaistīto pusi, pamēģiniet atrast kaut vienu argumentu par labu šim apgalvojumam.

Es varu palīdzēt. Sankcijas. (Nē, nē, EU amatpersonu, EP parlamentāriešu un US kongresmeņu viesošanās maidanā nav arguments.) Sankcijas ir reāla darbība. Rietumu sankcijas pret konkrētiem indivīdiem, diviem (ja nemaldos) uzņēmumiem un divām vai trim bankām. Ne pret pilsoņu grupām vai kategorijām, ne pret sektoriem, ne pret importu no Krievijas vai eksportu uz Krieviju. Sankcijas, kā daudzi izsakās, vājas, bezzobainas, nepietiekamas, ir tik tiešām maigas pret Krieviju. Šīs sankcijas nededzina tiltus, nenozīmē karu – tās ir nepietiekamas karam. Šīs sankcijas ir domātas kā simbols, solidaritātes ar upuri, ar Ukrainu simbols, izbrīna par Krievijas rīcību simbols, agresīvo melu nepieļaujamības simbols.

Ir skaidrs, ka Rietumi negrib karu. Bet es nedomāju vis, ka notiekošo var raksturot tā, kā to izdarīja „kāds EU diplomāts” – kāds ciniķis, ko citē EUobserver:

“There are signs Germany is seeking a return to peace and to business as usual at any price … even if this means putting off Ukraine’s ratification of the EU free trade pact”.

Te līdz „jebkurai cenai”, par laimi, vēl ir tālu. Jā, grib mieru un biznesu, grib sadarboties, nevis cīnīties. Bet tieši tāpēc arī izvēlas dot Putinam vēl vienu šansi.

Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka tas, ko pasaka Merkel, ir patiesība, kuru līdz šim faktiski negribēja atzīt Putins, – ka Ukraina ir brīva izdarīt jebkuru izvēli. Ieskaitot to, kas varētu būt par labu ciešākai sadarbībai ar Maskavu. Vienlaicīgi Merkel dod vēl vienu iespēju Putinam apstāties. Miermīlīgā retorika jaunu sankciju vietā. Retorika konflikta eskalācijas vietā. Vēl viena iespēja atbildot uz pārtikas embargo un bruņotu kolonnu sūtīšanu pāri robežai uz Ukrainu.

Jā, es arī gribētu, lai būtu iespēja piespiest Kremli reizi uz visiem laikiem atkāpties un atteikties no nebeidzamiem mēģinājumiem destabilizēt kaimiņvalstis, iespēja padarīt Krieviju par normālu valsti, kas nesapņo par vergu impērijas atjaunošanu. Bet tas nav iespējams, šodien noteikti ne. Tāpēc miermīlīgā retorika, nepasakot ne vārda nepatiesības, ir, manuprāt, daudz labāk, nekā jaunu sankciju solījumi un dziļāka iesaistīšanās konfliktā, ko Putins cenšas globalizēt.

Es ceru, ka šī nebūs pēdējā iespēja, ko Rietumi varētu dot Putinam. Skaidrs, ka tas ir atkarīgs no tā, cik muļķīgs un neatgriezenisks būs kārtējs Putina solis. Vakar likums pret bāreņu tiesībām uz labāku dzīvi, tumsonības kultivēšana un vēlēšanu falsificēšana. Šodien melu karš pret „krievu pasaules” smadzenēm un embargo pret iekšējo patērētāju. Rīt? Kā Krievijā tagad „joko”, „bombardēs Voroņežu”?

Tā nebūs pēdējā iespēja, bet ja Putins to ignorēs, tāpat, kā viņš bija kompromitējis savas valsts intereses līdz šim, nevar izslēgt, ka Rietumiem būs jāpielieto jaunas sankcijas. Gan Ukrainas atbalstam, gan lai nosargātu Voroņežu no bumbām.