Vairākumu izdalīšana, nodalīšana no pārējās sabiedrības ir izsenis pazīstams autoritāru, totalitāru un visādi citādi ne- un antidemokrātisku (bandītisku) režīmu triks. To darīja boļševiki un nazis, to dara Putins un Lukašenko. Patiesībā to pašu savā līmenī dara Ušakovs ar savām brīvbiļetēm un rīdzinieka kartēm. Arī “valstsnācija” ir tāds kā “putinavairākuma” paveids.
Lai gan nebūtu (vēl?) īsti pareizi, vai drīzāk politiski korekti, salīdzināt Latvijā notiekošo ar totalitāro režīmu nostiprināšanos vai arī ar Putina vai Lukašenko režīma attieksmi pret kritiķu veselā saprāta argumentiem, nevar nepamanīt līdzības.
“Valstsnācijas” preambulas iniciatori, jeb tā saucamā “vara”, “varas partija”, kam var atrast arī citus, ne gluži glaimojošus sinonīmus, notēmējusies uz preambulu un uzskata par savu misiju maksimāli “demokrātiski” ieskalot to sabiedrībai smadzenēs, nevis to tiešām ar kādu apspriest, – ieklausoties – argumentos. Es nesaprotu, kāpēc tā.
Es skaidri redzu atkāpšanos no demokrātijas vērtībām, kuras mūsu sabiedrībā laikam vēl nav iesakņojušas, kas starp citu kļuva par pamatiemeslu izbeigt demokrātijas eksperimentu Krievijā. Steidzoties ar preambulu un slepus ievazājot “valstsnāciju” pilsonības likumā maijā, mēs lielā mērā palaižam garām lielisku iespēju stiprināt demokrātiju, ļaut demokrātijas principiem vēl dziļāk iesakņoties mūsu apziņā, uzlikt daudzus punktus virs daudziem “i” mūsu sabiedrībā, – iespēju izdiskutēt mūsu pašu Satversmi tik plaši un gari, cik sabiedrībai, katrai partijai, katram pilsonim par to būtu ko pateikt, ko piedāvāt no sevis. Es nesaprotu, kāpēc nē.
Es skaidri redzu, ka galvenais “valstsnācijas” jēdziena ievazāšanas iemesls – un līdz ar to preambulas ieviešanas iemesls (jo bez “valstsnācijas” preambula laikam zaudē jēgu?) – ir iekapsulēt “valstsnāciju”, vienu etnisko grupu, izolēt to no pārējās sabiedrības, sadalīt Latviju divās sabiedrībās, divās kopienās, ar likumu padarīt Latviju par divkopienu valsti, antagonizēt vienu, valstisko, Latviju pret otru, nepareizo. Iemūžināt šo dalīšanu.
Putins Krievijā tieši pirms un uzreiz pēc savas kārtējās “ievēlēšanas” dara to pašu – sadala sabiedrību “pareizajā” vairākumā un “padibenēs”. Pareizie skatās putinvīziju, internetā interesējas tikai par porno, uzskata, ka tādus kā Pussy Riot un citādi domājošos principā būtu jāliek cietumā uz mūžu. Tādi ar izpratni vai bez jebkādas intereses noskatās uz to, ka kāds uzurpē varu un izzog valsti. Viņi Putina vietā būtu darījuši tāpat. Ir pareizi būt tumsonīgam, nedomāt, lai rītu visus anestētiskus Putina melus. Putina tumsonīgā vairākuma misija ir leģitimizēt neleģitīmo varas uzurpatoru.
“Padibenes” iziet demonstrācijās, strādā kā brīvprātīgie katastrofu vietās un novērotāji vēlēšanās, neskatās putinvīziju, meklē informāciju internetā, veido pilsoniskas sabiedrības kustību. “Padibenes” nebalso un nekad nebalsos par Putinu un viņa režīmu. Putins saprot, ka viņš nekad nepārliecinās “padibenes” palīdzēt viņam leģitimizēt savu režīmu. “Padibenes” ir norakstīti. Tāpēc tie jāizolē no Putina vairākuma.
Kāpēc tādas līdzības? Kāpēc tik līdzīgi procesi notiek vienlaikus Krievijā un Latvijā?
Ja Putina leģitimizējošā vairākuma nodalīšana no “padibenēm” ir nepieciešama uzurpatora varas saglabāšanai, – kādēļ un kam ar likumu, ar Satversmi jāsašķeļ jau tā atomizētā un noslaņotā Latvijas sabiedrība, nodalot uz etniskajiem principiem bazēto “valstsnāciju” no nepiederošajiem?
Vai Latvijas vara, jeb tie, kas uzskata, ka vara viņiem jau sāk piederēt un politiskā konkurence šo lietu kārtību apdraud, – “vara” sāk cementēt savus ieguvumus? Vai “valstsnācijas” izdalīšana nav patiesībā “varas” izdalīšanās no sabiedrības ar tādu dabisko “putinavairākumu” jaunu uzurpatoru leģitimizācijai?
Tāpēc notiekošajā es redzu lielus varas uzurpācijas draudus.