Un tagad – kāpēc ir tā? Kāpēc pasaule principā plaukst un dzīvo tik labi, kā nekad agrāk? Pateicoties tam, ka pēc otrā pasaules kara pasaule, vispirms savā civilizētākajā mazākumā un tad pēc 1990. gada arvien lielākā daļā, pieņēma liberālismu, individuālās brīvības ideoloģiju par savu vērtību pamatu. Praktiski visas pasaules konstitūcijas ir balstītas liberālajās vērtībās. Izpilde var atšķirties un arī atšķiras, dažreiz nežēlīgi. Āfrika ir spilgtākais piemērs. Visticamāk arī tur konstitūcijas ir visai liberālas. Konstitūciju aplikācija ir pavisam kaut kas cits.
Krievija ir rītdienas piemērs. Pagaidām arī krievi bauda pēckara liberālās ideoloģijas uzvaras augļus – arī viņu ekonomika ir radījusi zināmu vispārējo labklājību. Ar milzīgu noslāņojumu, bet tas ir bijis tomēr daudz šaurāks par noslāņojumu pirms boļševiku revolūcijas un tas nav tik milzīgs, kā tas būtu varējis būt, ja pēc boļševiku režīma izbeigšanās pie varas uzreiz būtu nākuši fašisti, ultrakonservatīvie reakcionārie maitas. Tie fašistu maitas pie varas Krievijā ir tagad un ved savu sabiedrību reakcionārā uzbrukumā liberālismam, tai kārtībai, kas ļauj sabiedrībai gūt panākumus un stiprināt savu civilizētību. Tāpēc Krievija ir rītdienas piemērs tam, kas notiek ar sabiedrībām, kas atsakās no liberālisma.
Liela uzmanība debatē tika vērsta uz to, kas kaiš Latvijai un letiņiem, ka viņi birst ārā no Latvijas uz neatgriešanos. Atbilde ir nekas un viss. Vainīgi ir visi un tāpēc neviens.
Latvija nav gājusi to liberālisma un brīvību evolūcijas ceļu, ko gāja Rietumi pēc kara beigām. Nav krājusi pieredzi un naudu. Tā nokļuvusi brīvībā – pārvietošanas un naudas pelnīšanas – “diennakts” laikā. Tai radusies iespēja iegūt “visu un uzreiz” un tā šo iespēju arī izmanto. Bet arī izmanto tā, kā prot, kā to parasti izmanto izbadējušies, nabadzīgi neprašas.
Latvijas dēļ pasaule nevar attīt atpakaļ savu vēsturi uz pirmsdigitāliem informācijas kontroles laikiem ar vārda brīvību monopolizējošajiem medijiem un policistu regulētajām demokrātijām. Arī Krievijas dēļ pasaule to nedara – un Krievijas sabiedrība nopietni apvainojas un turas pie zagļiem, kas sola organizēt tādu pirmsdigitālo pasauli “vienā atsevišķi ņemtā valstī”.
Latvijas gadījumā mūsu degungala priekšā ir ne tikai paraugs “kā nedrīkst darīt”, Krievija, bet arī eksperimentāls paraugs, kā var ar tikpat slimīgu vēsturi un substandarta sākotnējiem rādītājiem – tā ir Igaunija.
Arī Igaunija ielēca liberālismā vienas diennakts laikā. Taču šī eksprestransformācija, šķiet, nav atstājusi uz Igaunijas sabiedrības tikpat šokējošu iespaidu. Jā, Igaunijai protams ir paveicies ar radiem – Somijas “ietekme”, lai cik niecīga un pavirša, tomēr “made a difference”. Lai gan Somija arī pati nebija diez cik rietumiska, Somijas atļautais rietumiskums bija tomēr rietumiskāks par Rietumus imitējošām padomju filmām, ko skatījās padomju pilsoņi latvieši. Bet arī to limitēto rietumiskumu Igaunijā spēja uztvert faktiski tikai Tallina. Tāpat 90. gados Somijas investīcijas nebija tās, kas deva spēcīgu impulsu Igaunijas attīstībai. Un šodien pūļi prāmjtūristu nav pamats augošai labklājībai Igaunijas sabiedrībā. Nezinu, vai tā tiešām bija Somijas ietekme, kas ļāvusi Igaunijas sabiedrībā saglabāties intelektuāļu preferencei, cieņai pret intelektuāļiem un pieprasījumam pēc intelektuāļu pienesuma sabiedriskajā domā. Diez vai te ir kaut kāds sakars ar Somiju 🙂
Un te ir tā milzīga atšķirība. Intelektuāļi. Kas apzinās savu vietu sabiedrībā un savu lomu sabiedrības attīstībā, tai skaitā arī ekonomikā un politikā. Intelektuāļi ar skaidru vīziju par savu sabiedrību nākotnē, izpratni par to, kas iet tai par labu un kas bremzē attīstību. Kas to skaidri redz un runā par to, nevis sapinās savās pretrunās, kad i labklājību gribas, i par Rietumiem kļūt, i tā, lai visapkārt tikai latviski, i valsti pielūgt, i tā, lai ir iespēja norīdīt ar suņiem jebkādu par kaut kādu nelojalitāti, un vēl lai maksā Jevropas algas/pensijas reiz ieokupēja mūs Natõ.
Bēg no kretinisma. Liberālajos laikos pēdējam kaķim ir skaidrs, kur bēgt. Liberālajos laikos sacenšas, konkurē ne tikai biznesi un partijas. Konkurē arī valstis. Par cilvēkiem, par spējām, par kapacitāti, par savu vietu pasaulē. Konkurē sabiedrības. Uzvar tie, kas spēj skaidri saskatīt kretinisma draudus. Kretinisms ir tas, ko liberālajos laikos indivīdi savā brīvībā sabiedrībai piedot nevar.