Monumentālais honeypotting

Jeddah (Džida) Saūda Arābijā 170 metrus augsts! Dushanbē Tadžikistānā 165 metri! Baku Azerbaidžānā 162 metri! Kijong-dong masts Ziemeļkorejā 160 metri! Un Ashgabatā Turkmēnijā 133 metri! Jautrā diktatūru kompānija, kas sacenšas pasaules augstākā karogmasta nominācijā.

Kam viņiem šie biedējoši dinozauriskie karogi? Skaidrs kam. Iebiedēt, atgādināt, kurš te ir dinozaurs un kurš ir viņa barība. Formāli tas saucas nacionālais lepnums. Es tev varu nocirst galvu, likt tev un taviem bērniem piedzimt un nodzīvot visu tavu neilgo dzīvi koncentrācijas lēģerī, es varu samalt tevi miltos, bet tu “pa hodu” davaj lepojies ar šo nenormālo karogu!

Šie karogi nav domāti ne piemiņai, ne cieņai. Tie ir izteikti autoritārās domāšanas produkti un domāti manipulācijai, zombēšanai, honeypotting – tu vienalga neesi nekas, tevi vienalga izmantos un samals miltos, bet zem nenormāla izmēra lepnuma tev varbūt nedaudz mazāk sāpēs.

Urrā! Drīz šai jaukai kompānijai pievienosies arī Latvija.

Tikai šodien uzzināju (šeit), ka kāda mecenātu biedrība vēlas izbūvēt uz AB dambja Rīgā “monumentālu karogu” uz 60 metrus augsta karogmasta par godu Latvijas Republikas proklamēšanas simtgadei. Tam, sak, saziedots 220 000 euro.

Virs Rīgas plīvos milzīgs, 20 x 10 metrus lielais karogs.

Plīvojošs karogs vienmēr ir skaisti. Bet milzīgs kargos izteikti izolētā, asociālā, can’t-touch-this vidē ir tikai pompozi patētiska instalācija.

Kam tas ir vajadzīgs, kam domāts? 220 tūkstoši – kādam acīmredzot ir lieka nauda? Kas par ideju? Parādīt, pierādīt, nodemonstrēt ko tieši?

Lasu biedrības webvietnē (šeit):

“Projekta mērķis ir aizsākt nacionālo simbolu godināšanu ne tikai svētkos, bet arī ikdienas…” Tā, lūk, būšot jauna tradīcija, kas “dzirdot Latvijas vārdu, liks izsliet staltāk muguru un lepoties par savu valsti!”

Nezinu, kā jums, man tas izklausās pēc glupjas anekdotes. Skaidrs, ka par karogu daiļrunīgu tukšvārdību samurgot var uz vairākām lapām un vēl un vēl. Pīpls norīs. Lēti. Nē, ne naudā. Naudas tur, šķiet, nedaudz pārsālīts, ne? Ko tur tādu var būvēt par piektdaļu miljona? Lēta doma, lēti salkana un lēti sekla. Un uz to diktatūru fona – vismaz slikta, pat ļoti slikta gaume.

Kad izlasīju ziņu par monumentālo karogmastu, sāku pētīt. Kaut kur ir redzēta arī paša acīm.

Madridē, bet nepavisam ne pilsētas centrā. Parīzē – Triumfa arkā, tātad ne uz masta un tikai īpašās dienās. Līdzīgi ir Briselē, ja nemaldos. Un Berlīnē liels Vācijas karogs ir uzstādīts tieši pie Bundestāga. Tā masts ir 30 metrus garš.

Tuvākais pompozs milzu karogmasts atrodas, protams, Minskā, pie valsts izstāžu zāles. 70 metri. Uzcelts 2013. gadā. Nepārsteidz, vai ne?

Mūsu pašu reģionā kaut ko līdzīgu atrast ir grūti. Pārmērības un pompozitāte mūsu reģionā tiek uzskatītas par sliktu gaumi. Sliktu, sliktu gaumi.

Augstākais karogmasts Norvēģijā, 30 metri, atrodas pilsētiņā Birkeland, 300 km attālumā no Oslo. To pēc pašu iniciatīvas no 150 gadus vecas egles uztaisīja vietējais kokapstādes ģimenes uzņēmums par godu Norvēģijas konstitūcijas dienai 2014. gadā. Nav pārsteigums, ka karogmasti ir uzņēmuma specializācija.

Zviedrijas augstākais, 48 metrus augsts karogmasts atrodas Botkyrka pašvaldībā 20 km no Stokholmas.

Interesanti, ka Dānijā 2011. gadā gan tika apspriesta līdzīga ideja – uzstādīt 50 metrus augstu karogmastu milzīgam karogam, taču ne galvaspilsētā, bet Aalborgā. Pilsētas pašvaldība projektu noraidīja. Pret milzīgā Dannobroga projektu protestēja vietējie iedzīvotāji, kas nosauca milzu karoga ideju par vulgāru un plānprātīgu (šeit). Man nav ne mazāko šaubu, ka tas tā tiešām ir.

Somijas augstākais karogmasts, 40 metri, atrodas pilsētiņā Riihimäki, 70 km no Helsinkiem, taču lielākais karogs lepni plīvo virs Suomenlinnas cietokšņa, kas atrodas jūrā divdesmit minūšu brauciena ar prāmi no Kauppatori Helsinkos. Un tas ir pilnīgi loģiski un ļoti, ļoti simboliski, jo tieši Suomenlinnā 1918. gada 12. maijā neatkarīgās Somijas karogu pacēla pirmo reizi un pirmais valsts galva Pehr Svinhufvud savā runā pateica: “Šodien Somija ir brīva”. Lai gan karogs bija pagaidu un valsts galva arī, un 12. maijs nav neatkarības diena, vieta valsts lielākajam karogam ir izvēlēta perfekti. Arī vietas militāri turistiskais raksturs nogludina neizbēgamu pompozitāti.

Impozantāko pastāvīgo Somijas karogu izrādi, šķiet, esmu redzējis pie Helsinki-Vantaa starptautiskās lidostas. Tur karogu nu nekādi nevar nepamanīt. Tie karogi, nez kāpēc, ir izvietoti nevis “iebraucot” valstī, tas ir, pa ceļam no lidostas, bet iebraukšanas galā. Bet tam laikam nav lielas nozīmes.

Arī Latvijā, Rīgas lidostā ir aplis ar pietiekami augstiem karogmastiem, un tos arī nevar nepamanīt. Tie ļoti izdaiļo lidostu un piešķir šai videi īpašu raksturu.

Latvijas karogs ir mans personiskais lepnums. Es to jūtu katru reizi, ieraugot Latvijas karogu, – īpaši ārzemēs, kur tas ir retums. Tas man katru reizi tāds maziņš intīms, emocionāls moments. Atrodoties Latvijā, man to nevajag bāzt acīs, mani nevajag sist ar monumentāliem karogmastiem pa galvu, lai atgādinātu, ka tā ir Latvija.

Ja kādam ir lieka nauda, par to var izremontēt kādu bērnu namu, veco ļaužu pansionātu, slimnīcu, nosiltināt kādu māju un izbūvēt ūdensvadu vai kanalizāciju kādā attālākā novadā, noasfaltēt kādu ceļu. Vai palīdzēt kā citādi.

Vienmēr var atrast kā un kam. Nauda nekad nav lieka.

…Pat ja kādam tā dažreiz var likties (?).

Kāda mazāk monumentāla palīdzība varbūt neļautu kārtīgi izpīāroties? Nē, nevarēs. Taču tāda dāvana būtu daudz latviskāka, patriotiskāka. Jo Latvija, kā mēs labi zinām, nav ne karogs, ne himna, ne ģerbonis.

Latvija ir cilvēki. Arī tādi, kā bildē. Un tādu, kam vajag palīdzību, nu kaut reizi simts gados, ir daudz. Honeypotting te diez vai noderēs.

Kas attiecas uz karoga lietošanu, Latvijā tik tiešām varētu sākt praktizēt karogmastus – ne tikai pie privātmājām, bet arī mikrorajonos pie daudzdzīvokļu mājām.

Tā to dara, piemēram, Somijā.

Izskatās ļoti skaisti – kad tavas mājas pagalmā svētku dienā plīvo skaists karogs, tavas valsts karogs.