Klīversnaš

Bildē ir IMF 2014. gada apkopotie dati par IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, jeb GDP PPP per capita.

Nezinu, kā jūs, es redzu, ka Lietuva un Igaunija pietuvojušas Austrumeiropas līderiem, Čechijai un Slovēnijai (un tagad arī Slovākijai) un apsteigušas Portugāli un Grieķiju. Man tas liekas svarīgāks jaunums. Svarīgāks par to, ka Latvija ir ceturtā nabadzīgākā EU (aiz Bulgārijas, Rumānijas un Kroātijas) un ka tai priekšā ir Krievija un Kazachstāna. Tas nav jaunums.

Tas, ka Latvija pusaizmigusi velkas astē, nav jaunums. Pārāk ilgi nav jaunums. Tajā “mūsu” galā, kur kopā ar mums ir Polija, Ungārija, Krievija un Kazachstāna, izmaiņas ir ļoti iespējamas. Krievija varētu norāpties uz leju. Ungārija un Polija, ne rīt, tad parīt, panākt līderus. Kazachstānu nekomentēšu, jo tas ir pavisam cits, neeiropeisks, modelis.

Ungāriju, šķiet, populisti ir pierunājuši aiziet atvaļinājumā pēc reformām un liberalizācijas. Bet Ungārija noteikti atgriezīsies, šaubu nav. Polija, tāpat kā Lietuva un Igaunija, ceļ kaut ko jaunu un savā vēsturē nebijušu – labklājīgu un stabilu Rietumu tipa sabiedrību un modernu konkurētspējīgu ekonomiku. Nevienā no šīm valstīm, jeb, pareizāk sakot, sabiedrībām, nekas tāds nekad nav bijis. Visas trīs gadsimtiem ilgi līdz pat pēdējiem laikiem ir bijušas nabadzīgas provinces, frontes līnijas, bufervalstis, Eiropas backwater. Visas trīs pēdējos 20-25 gados cītīgi un masveidā piegādājušas darbaspēku attīstītākām EU ekonomikām.

Latvija? Bijusi tieši tāda pati un ar to ir noticis tieši tas pats.

Izņemot izaugsmi. Bet izaugsme vienmēr ir tikai rezultāts, sekas tam, ko un kā mēs domājam, zinām, darām. Izaugsme, jeb ekonomikas dinamika, ir mūsu pašu uzskatu un attieksmju funkcija. Izaugsme šodien ir tikai auglis, kas izaug no tā, kas ir iesēts vakar, pat aizvakar.

Nezinu, kā jūs, es redzu un jūtu lielu enerģiju – Lietuvā un Igaunijā. Brīnums ir tas, ko savā attīstībā, ceļā no verdzības, kariem un totalitārisma, ir panākušas Lietuva un Igaunija. Un tas acīmredzami ir daudz vairāk, nekā ir panākusi Latvija. Lietuvas un Igaunijas sasniegums ir tās enerģijas un apņēmības rezultāts, ko savu sabiedrību fundamentā ir iesējuši intelektuāļi.

Enerģija un apņēmība.

Nezinu, kā jūs, es redzu, ka Latvija pūst. Tāpat, kā Krievija. Latvijā nav enerģijas, nav apņēmības. Latvija neuztver sevi ne kritiski, ne nopietni. Nesen nācās dzirdēt no kāda paziņas par kādas konferences apmeklējumu Rīgā Latvijas EU prezidentūras laikā: “cilvēki liekas ļoti nedroši, it kā baidās izdarīt kaut nedaudz vairāk, spert kaut solīti tālāk no ierastām rutīnām”. Latvieši dzīvo mītos un kategoriski nevēlas tos kritiski pārskatīt. Latvijas nelatvieši, krievi, slimo ar to pašu, plus pārņem jaunsamurgotās blēņas no Kremļa propagandas, vai arī tie krievi, kas atsakās zombēties no krievu propagandas, pārņem latviešu negāciju un mītus.

Latvijai ļoti trūkst draiva, kāds acīmredzami ir mūsu kaimiņiem. Dombrovska valdība – labākā Latvijas valdība, kāda jebkad ir bijusi – nevelti daudz runāja par izrāvienu. Par to, ka tādu vajag. Tikai izrāviens glābs Latviju no chroniskās nabadzības, no chroniskās vilkšanās astē, kas, šķiet, jau ir fakts. Kā Portugāle savas ekonomikas un labklājības attīstībā nekad nepanāks Franciju, jo tai nav “faktoru”, jo tā jau ir pieradusi vilkties astē. Tā arī Latvija drīz būs pieradusi vilkties aiz Lietuvas un Igaunijas. Šķiet, jau esam pieraduši, ka esam pēdējie, ar zīmīgu atrāvienu, savā reģionā. Un par to, ka ar mums šajā elitārajā – Ziemeļeiropas – reģionā vēl rēķinās, ir jāpasaka paldies tam, ka mēs vienkārši fiziski atrodamies starp divām dinamiskām, cerības pilnām un mācīties gribošām nācijām – Lietuvu un Igauniju.

Latvija pūst, jo Latvijas intelektuāļi nerada patriotisku diskursu, idejas, kas vienotu indivīdus nācijā, konsolidētu sabiedrību. Latvijas intelektuāļi nerada nākotnes vīziju par Latviju kā labklājīgu modernu valsti. Mēs vienkārši nesaprotam, kā to sasniegt. Vīzijas vietā patriotiski noskaņoti par daudz jo daudz svarīgāku uzskata homofobijas uzspiešanu sabiedrībai, protestus pret nepieciešamību izrādīt solidaritāti un uzņemt dažus desmitus bēgļu, neiecietības kulta uzturēšanu pret etniski citādiem un karu pret restorāna Kleever nosaukumu.

Es nesaku, tikai tāpēc, es saku, tieši tāpēc – Latvija pūst, pūst kopā ar Krieviju, jo arī tur, kā ir visai uzskatāmi pierādījis totālais krimnaš, tieši šāda tipa idiotisms visvairāk nodarbina patriotiskos prātus. Klīversnaš.

Klīversnaš’am, šķiet, ir maz kopīga ar krimnaš’u. Tā nav militāra operācija, agresija, uzbrukums, mēģinājums atjaunot impēriju. Un galu gala kaislības ap restorānu ir ļoti sīka epizode, kuru neviens neatcerēsies jau pēc mēneša. Arī es izvēlējos šo epizodi pilnīgi nejauši – lieku reizi atverot Facebook, lai pārliecinātos, kas gan maniem friendiem Latvijā ir aktuāls šobrīd. Varēja atcerēties absolūti drūmo “neiebraukšanu” Charlie Hebdo lietas būtībā gada sākumā. Varēja vēlreiz pievērsties vārda brīvībai, politiskai konkurencei, homofobijai, bēgļiem.

Taču tāpat, kā krimnaš izcili simbolizē smadzeņu zombēšanas uzvaru, fašisma triumfu, klīversnaš perfekti parāda vieglprātību, bezrūpību, bezatbildību, ar kādu Latvijas smadzenes izturas pret mūsdienu izaicinājumiem. Paskatieties vēlreiz uz IKP rādītāju stabiņu. Tur ir daudz informācijas pārdomām par izaicinājumiem. Krievija pasaka pretī “zato krim naš”. Latvija…

Klīvernaš’am ar krimnaš’u kopīgs ir pirmkārt tas, ka abos gadījumos ārā lien archaika – kāds mūžīgs ressentiment, aizvainojums, – kā reakcija, pārmaiņām negatavo cilvēku reakcija uz izaicinājumiem, reakcija, kas mobilizē reakcionārus. Tāpat, kā 85% krievu, kas dievinot Putinu, Latvijas patriotiskie intelektuāļi, patriotiskie spēki politikā bez vilcināšanās pārņem reakcionāru loģiku un argumentāciju – jo pielūdz tās pašas archaiskās chimeras. Runa ir par abstakto un ar sabiedrības vajadzībām nesaistīto valodas aizsargāšanu no modernizācijas, jeb patiesībā lingvistiskā izolācija. Vai par tikpat abstraktām ģimenes vērtībām, kas praksē nozīmē dzimumu nevienlīdzības nostiprināšanu un vardarbības pret vājāku leģitimizāciju. Vēsturiskā griezumā tā ir reakcionāru pretošanās indivīda – kā sievietes, tā vīrieša – emancipācijai un autonomijai, cilvēktiesību universālumam, varas desakralizācijai, sabiedrības kontrolei pār valsti, tam, kas veido mūsdienu sabiedrības un tās konkurētspējas un labklājības fundamentu.

Klīversnaš tāpat, kā krimnaš, ir archaikas, būtībā reakcionāru kretinisma, uzvara pār veselo saprātu.

Patriots nav tas, kas nīst citādi domājošu vai citādi runājošu. Nav tas, kas kropļo citu cilvēku vārdus un ārvalstu nosaukumus. Patriots nav homo- un ksenofobs. Patriots neobligāti ir kretīns. Es piemēram sevi protams arī uzskatu par patriotu – Latvijas, latviskas Latvijas patriotu. Cita lieta, kā es to saprotu. Bet es noteikti neesmu klīversnaš. Es esmu Latvijas patriots un kosmopolītiski domājošs pasaules pilsonis. Es zinu no savas pieredzes, ka lai būtu patriotam, absolūti neobligāti jābūt debilam.

Jā, archaika, ressentiment, tas reakcionāriskais kretinisms ir kā svaru bumba, kā dzelži uz visas sabiedrības kājām, varbūt par dzirnakmens uz kakla. Jo šo saturu, šo pildījumu sabiedriskajam diskursam visus šos gadus ir piedāvājuši latviešu patriotiskie intelektuāļi un Latvijas mainstream politiķi. Jā, kretinisms aiztur attīstību. Taču krim- un klīversnaš izskatās daudz dabiskāks mūsdienu Latvijai.