 |
| Demokrāāāhahahāāātija! Prezidents Bērziņš ievēlēšanas dienā, 2011. gada 2. jūnijā, pie Saeimas. Foto: Saeima |
Lai gan esošā prezidenta iecelšanas prakse formāli atbilst Satversmes burtam, tā pilnīgi noteikti ir pretrunā ar Satversmes garu, kuru nosaka tās 1. un 2. pants.
Latvijas valsts prezidents nosauc ministru prezidenta kandidātu, izsludina likumus, var atlaist Saeimu, ierosināt referendumu un viņam ir likuma ierosināšanas tiesības, ieceļ bruņoto spēku virspavelnieku – jau ir ļoti nopietni, bet ir arī citas pilnvaras.
Mēs patlaban noskatāmies, kā par Latvijas prezidenta vietturi kāds, kam ir ietekme Saeimā, var faktiski iecelt kādu bez poliskās programmas un politiskā piedāvājuma, bez sejas, vēstures, zināšanām par valsts pārvaldi, par kura kompetenci, atbilstību, pašām domām un vēlmēm, neviens neko var vienkārši nezināt. Mums nav arī neviena darbotiesspējīga demokrātiskā mechānisma, kas mums to visu palīdzētu uzzināt – un, uzzinot, atbalstīt vai nepieļaut konkrēta kandidāta ievēlēšanu.
Visi Latvijas prezidenti (šķiet, izņemot Kārli Ulmani) tika ievēlēti atbilstoši Satversmei. Diemžēl Satversme nekonkretizē prasības kandidātiem un to, kam jānodrošina prezidenta iecelšanas procesa atbilstamību demokrātijas garam – tas ir, cik lielā mērā prezidenta iecelšanu var ietekmēt sabiedrība, jebkurš pilsonis.
Pēdējie 22 Latvijas parlamentārisma gadi mums skaidri parādījuši, ka Latvijas likumi un parlamentārā tradīcija nenodrošina valsts prezidenta iecelšanas procesa caurspīdīgumu un nevar pārliecināt sabiedrību, ka šajā procesā tiek ņemtas vērā tās intereses un ka procesa rezultāts tām atbilst.
Demokrātijā tas, kas nav caurspīdīgs, ko sabiedrība nespēj kontrolēt un ietekmēt ar likumā nostiprināto demokrātijas procedūru un mechānismu palīdzību, nav arī leģitīms. Pat ja tas formāli izpilda pamatlikuma prasības.
Varbūt ir vērts padomāt, vai Latvijai ir vajadzīgs valsts prezidenta postenis? Varbūt to ar ierobežotākām pilnvarām var pildīt Saeimas priekšsēdētājs vai pēc Šveices modeļa to var katru gadu rotēt starp kabineta ministriem? Tas noteikti prasīs pilnvaru pārdali, padarot prezidenta amatu mazāk ietekmīgu. Pilnīgi technisks tas nebūs nekad, bet amata svara pietiekami radikālā reducēšana ļautu izvairīties no nepilnīgo procedūru radītām kļūdām un amata apšaubāmās leģitimitātes problēmām.
Esošās prezidenta pilnvaras prasa daudz lielāku atskaitāmību sabiedrības priekšā. Varbūt ir jāuzliek par pienākumu partijām, kas piedalās Saeimas vēlēšanās, līdzās savai politiskajai programmai izvirzīt arī kandidātu valsts prezidenta amatam un rīkot prezidenta vēlēšanas Saeimā uzreiz pēc jaunās Saeimas darba uzsākšanas?
Varbūt pat pašam prezidenta kandidātam pašam nav obligāti jāpiedalās parlamenta vēlēšanās (lai gan tas varētu būt ieteicams). Bet savlaicīgā kandidātu paziņošana tieši Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā nodrošinātu absolūti nepieciešamu sabiedrības iesaistīšanās iespēju. Šai iespējai ir domāta politiskā konkurence, kuras tieši prezidenta vēlēšanas laikā ne miņas.
Partijām piesaistīto prezidenta kandidātu konkurence Saeimas vēlēšanu kampaņas ietvaros “ieekonomētu” vienu lieku politisko kaislību reizi. Tā vēl vairāk nostiprinātu partiju lomu kā demokrātiskās pārstāvības pamatinstitūtu, pasvītrojot politisko partiju atbildību par savu piedāvājuma kvalitāti pirms vēlēšanām un to izpildi pēc tām. Un šāda kandidātu konkurence liktu labu demokrātisku pamatu tiešajām prezidenta vēlēšanām – kas, nepaplašinot prezidenta pilnvaras, būtu vēlams tālākai demokrātijas attīstībai.