Vai šovinisms ir vienīgais postsovjetu prātu defrost produkts?

Alexey Navalny politiskā organizācija – tiesa, vēl oficiāli neatzīta – tagad sauksies Progresa partija. Interesanti, ka Progresa partija, Fremskridtspartiet, Dānijā bija un Norvēģijā joprojām ir šovinistu midzenis. Arī Breivik darbojās Norvēģijas Progresa partijā. Iepriekšējais Navalny partijas nosaukums arī nebija diez cik “liberāls” – Tautas alianse.

Tam nevajadzētu pārsteigt. Navalny piedalījies “krievu maršos” – krievu “16. marts” – un paudis simpātiju krievu etnocentristiem. Tautiskāks šovinisms kā opozīcija un alternatīva kleptokrātiskajam autoritārismam ir nepārprotams post-totalitārisma sabiedrības prātu defrost efekts.

Prātu defrost ir dabīgs process un, līdz ar to, nenovēršams. Cita lieta ir, vai tautisks šovinisms ir vienīgā dzīvotspējīga alternatīva? Plus tas, ka šovinisms nemēdz būt neagresīvs. Tātad režīma uzspiestā naida vietā nāk kāds cits naids? Šis jautājums nav retorisks un man uz to skaidras atbildes nav.

Par to pašu, gandrīz, es rakstīju tieši pirms diviem gadiem šeit (krievu valodā). Interesanti, ka nekas nav mainījies, attīstījies vai pavirzījies uz priekšu. Latvijā pa šo pašu laiku no politiskās skatuves praktiski pazudis tāds personāžs kā Lindermans, kuram nav līdzējis ne šovinisms, ne antigayisms, vai kā vēl nosaukt to liekulīgo sūdu putru? Bet Navalny, šķiet, tā arī nav pavirzījies ne tuvāk varai, ne tuvāk funkcionālai protesta kustībai, ne, es atvainojos, Mandelas liktenim.

Varbūt, tas nozīmē, ka tas milzīgais politiskā līdera potenciāls, ko daudzi bija saskatījuši Navalnyjā, tomēr nav tik liels? Vai ka viņa tautiskā šovinisma piedāvājums nav tik pievilcīgs? Galu galā ja šis kāpurs dažu gadu garumā tā arī nav kļuvis par taureni, varbūt, kāpurs nav īsts?