Šis tas par mītiem un egoismu, nekas liels, tikai mans koments Facebookā, un es gribu to iekopēt blogā.
Ļoti populārs mīts: “Pensionāri un skolotāji izglāba valsti no krīzes!”
Latviešiem kā jaunai nācijai būtu nepieciešama sava mitoloģija, bet pamatā tai jābūt kam labam un patiesam. Pensionāri un skolotāji (tāpat kā daudzi citi jebkurā sabiedrībā) – neatkarīgi no tā cik absolūtos skaitļos – saņem pensijas un algas no valsts budžeta.
Valsts budžetā šo – tieši šo līdz santīmam – naudu iemaksā nodokļu maksātāji – uzņēmumi un viņu nodarbinātie – tie, kas rada pievienoto vērtību, jeb veido kaut ko jaunu papildu tam, kas jau ir. Tā notiek ekonomikas pieaugums, kas budžetā un kabatās izpaužas naudā.
Krīzes laikā ekonomika saruka, daudzi uzņēmumi bankrotēja, daudzi strādājošie zaudēja darbu un ienākumus. Viņi ir smagi cietuši no krīzes, nevarot izglābt pat sevi pašus. Tas tiesa. Taču vairākums uzņēmumu un strādājošo turpināja strādāt. Viņi arī cieta – praktiski visiem tika nogriezts liels procents no algas. Bet cilvēki turpināja strādāt.
Viņi, tieši viņi turpināja, neskatoties ne uz ko, radīt pievienoto vērtību, jaunu ienākumu, jaunu naudu, iemaksāt nodokļus valstij, uzturēt valsti, tās budžetu un – visus, kas saņem savus ienākumus no budžeta. Un, cik es atceros, viņi turpināja no saviem samazinātiem apgrozījumiem un savām samazinātām algām iemaksāt budžetā, nepārmetot ne pensionāriem, ne skolotājiem, ne policistiem ne vārda par to, ka tie arī grib cilvēcīgus ienākumus. Taču Latvijai vajadzēja tomēr aizņemties, lai nebūtu jāsamazina absolūti izdzīvošanai nepieciešami izdevumi, tai skaitā pensijas un algas skolotājiem. Tagad aizdevumu jāatmaksā un to dara valsts no līdzekļiem, kas ienāk budžetā no uzņēmumiem un viņu nodarbinātajiem, kas rada pievienoto vērtību.
Kas ir izglābis sabiedrību, jeb “valsti”, no krīzes?
3 thoughts on “Kas ir izglābis “valsti” no krīzes?”
Manuprāt, pārāk neoliberāli vienkāršots vienādojums: Tie, kas strādā t.s. \”ražojošā sfērā\”, tie rada labumus, bet tie kas strādā (vai ir strādājuši, kā pensionāri, vai vēl strādās, kā skolnieki) t.s. \”neražojošās sfērās\”, kā izglītība, zinātne, kultūra, tiesas, valsts pārvalde, policija u.t.t., tie tikai patērē \”ražotāju\” saražoto. Varētu vēl piebilst, ka pastāv arī vēl primitīvāks skatījums, kas pie ražojošām sfērām pieskaita tie tās, kur gala rezultāts ir kāds materiāls produkts (piemēram, poga, desa vai automašīna), ko var aptaustīt, bet, piemēram, bankas, kas tikai tirgojas ar virtuālu naudu, reklāmisti u.c., tāpat kā zinātnieki, trolejbusu vadītāji u.c., kuri nevar uzrādīt neko \”sataustāmu\”, pieder pie \”ražotāju\” saražoto labumu patērētājiem (pārdales rezultātā).Tomēr jāatceras, ka arī \”taustāmu produktu\” ražošana (šaurākā vai plašākā nozīmē) ir atkarīga no tā, vai ir cilvēki ir ieguvuši pamata izglītību (skolotāji), augstāko izglītību (pasniedzēji, zinātnieki), vai viņi ir veseli (ārsti, māsiņas!), vai kāds viņus aizved uz darba vietu (trolejbusa vadītāji!), vai viņi netiek aplaupīti (policisti, tiesneši!), vai darbojas likumība, kas viņiem ļauj ražot (valsts pārvalde, politika), vai šie strādnieki vispār ir izaudzināti kaut cik sakarīgi (jā, arī, mājsaimniece vai mājsaimnieks!), u.t.t..Tādēļ \”ražotājus\” nostādīt pretīm \”neražotājiem, patērētājiem\” – tas ir domāts par \”īsu\”.Skolotājam, pensionāram, apkopējai, pārdevējai ir tādas pašas tiesības, tie var norādīt uz tādu pašu līdzdalību nacionālā kopprodukta veidošanā kā atslēdznieks, inženieris vai uzņēmējs.Tādēļ visi šie nosauktie un vēl citi var vienādā mērā teikt – mēs izglabām šo valsti.Ja autors to gribēja teikt (varbūt ka esmu viņu pārpratis, tādēļ šis komentārs), tādā gadījumā esmu ar viņu vienisprātis.
Protams, visi izglābām. Visu pacietība un uzticība šim mērķim izglāba. Patiesība ir tāda, ka mēs visi viens otram esam vajadzīgi. Bez šodienas pensionāriem nebūtu bāzes, ko tālāk attīstīt. Bez skolotājiem nebūtu zināšanu par pasauli tiem, kam jāpiedalās ekonomikā, lai radītu pievienoto vērtību. Bez tiem, kas rada pievienoto vērtību, nebūtu skolotaju un nebūtu naudas, ar ko atbalstīt tos, kas radīja bāzi, ko tālāk attīstīt.Esmu liberālis. Kas ir \”neoliberālisms\” un ar ko tam jāatškiras no liberālisma, man nav ne jausmas. Jūs lietojat vārdu \”neoliberāls\” – paskaidrojiet lūdzu, ko Jūs ar to domājat. (Kas par to stāv rakstīts wikipediā es arī pats varu izlasīt, tā ka to, lūdzu, kopēt nevajag.) Paldies!
Neoliberālisms, kā es to definēju, ir nostāja, saskaņā ar kuru tirgus principi tiek vērtēti augstāki par visiem citiem principiem un vērtībām, un ar tiem tiek mērītas, tiem pakļautas nevien ekonomika, bet arvien vairāk arī pārējās dzīves nozares (t.s. komodifikācija). Piemēram, ja TV raidījuma vērtība tiek mērīta tikai reitingos, vai kāda zinātniska pētījuma nozīmība tikai apstāklī, vai tas dos peļņu, tad tā ir neoliberāla nostāja. Vai, piemēram, ja autobusa līnija, kas ļāva ciema iedzīvotājiem reizi dienā tikt uz Rīgu, tiek likvidēta, vai valsts atbalsts kultūrai tiek \”nogriezts\” tādēļ, jo tas nav komerciāli izdevīgi – tas viss ir neoliberālas ideoloģijas izpausme. Neoliberālisma ideoloģijas izpausme ir arī cilvēka ārstēšanas izdevumu aprēķināšana, un pārspriešana, vai vērts tos izdot, jeb vai tomēr izdevīgāk būtu ļaut cilvēkam nomirt, un šos izdevumus ietaupīt (valstij, slimo kasei, tuviniekiem). Rezultātā pārdzīvo tikai komerciāli izdevīgais, nevis patiesi vērtīgais. Konsekvents neoliberālisms noved pie cilvēka dzīves noplicināšanas un viendimensionālisma. Citiem vārdiem: Neoliberāla ideoloģija ir \”īsa\” domāšana, kas neredz kopsakarības, neatzīst citas kā tikai tirgus vērtības, un visu mēra tūlītējā materiālā izdevīgumā. Arī cilvēku iedalīšana nodokļu maksātajos (privātās ekenomikā strādājošie) un nodokļu saņēmējos (policisti, skolotāji, pensionāri u.c.), pie tam uzsverot, ka pirmie \”uztur\” otros, ir neoliberālas ideoloģijas izpausme. Par neoliberālo ideoloģiju skat. arī Colin Crouch: Postdemocracy.Manuprāt, atbildīgam liberālim nav un nevar būt nekas kopīgs ar neoliberālo primitīvismu.