Kāpēc politiskā konkurence Latvijā nestiprina demokrātiju?

Kamēr Latvijā nozog veselas ostas un pilsētas, Latvijā nav un nebūs demokrātijas un attīstības.

Mani priecē, ka uzbrūk Rīgas Domes korumpantiem. Mani absolūti neapmierina, ka cīņu pret korupciju 2012. gadā Latvijā vēl joprojām izmanto kā „polittechnoloģisku” ieroci pret politiskiem konkurentiem.

Lasot par KNAB aizturētajiem Rīgas Domē vai 20% kickbacks, jeb otkatiem, kā regulāru praksi Rīgas Domē, es nemaz nešaubos, esmu pārliecināts, tā ir mana pārliecība, mans subjektīvais viedoklis, ka Rīgas Dome ir korupcijas perēklis.

No tiešās demokrātijas viedokļa es nekad neesmu balsojis par Saskaņas Centru, Šlesera/Amerika partiju vai ZZS, jo esmu pārliecināts un tas ir mans subjektīvais viedoklis un pārliecība, ka šīs partijas pieļauj un atbalsta korupciju, kā arī savā būtībā ir demokrātijas ienaidnieki. Tātad ziņas par korupciju Rīgas Domē un apgalvojumi par Ušakova, Amerika un sīkāku amatpersoniņu iesaistīšanos korupcijā mani nepārsteidz. Es to no viņiem „gaidītu”, tāda ir viņu, viņu partiju, viņu draugu un sadarbības partneru – Jedinaja Rossija, kā zināms, – reputācija. Kā es jau vairakkārt esmu rakstījis, nebalsojiet par Putinu – nebalsojiet par Saskaņu un, ja jau Saskaņa noskaloto smadzeņu spēkiem parlamentā tomēr iebalsota, neveidojiet ar to nekādas koalīcijas. Tā ir ābece, tas ir vienkārši.

Mani nepārsteidz arī tas, ka vienmēr pietiek tādu, kas iet un balso par Saskaņu. Šie cilvēki neko negrib zināt, viņi nedomā ne par sabiedrību, ne par savu bērnu nākotni, šiem cilvēkiem ir vienalga. Viņi ir nikni. Nikns cilvēks ir stulbs un savtīgs, pārāk pārņemts ar personisko neveiksmi, lai kaut ko pamanītu dzīvē apkārt. To neveiksmi, starp citu, ignorēt arī nedrīkst, jo šī ir ļoti izplatīta parādība Latvijā. Bet tā ir cita tēma.

Mani nepārsteidz, ka tādu pietiek, jo Latvijas mediji neatkarīgi no valodas lielākoties vairās no kritikas, kas ir vērsta pret Saskaņu, bet krievu valodā Latvijā Saskaņu, Ušakovu un Ameriku nēsā tik uz rokām. Skaidrs, ka neatkarīgi no tā, vai tas ir sarežisēts un tiek darīts apzināti un pēc pasūtījuma, ko izslēgt nevar nu nemaz, vai arī neapzināti, tāda mediju attieksme rezultējas smadzeņu skalošanā un patiesības sagrozīšanā.

No otras puses, tā kā paši mediji reti kad ko izmeklē – un Rīgas Dome, es pieļauju, ir paaugstinātās bīstamības objekts –, viņi var tikai gaidīt, kad kaut ko uz paplātes atnesīs KNAB, jeb valsts izmeklēšanas dienesti – jeb valsts. Es saku „valsts”, jo manis priekšā atbildīga ir valsts, tie, ko es kā pilsonis vēlu. Viņi manā vārdā formē valsts pārvaldi un likumos nosaka KNAB, policijas, prokuratūras u.t.t. darbību. Tāpēc, ja klibo KNAB, policija vai prokuratūra, es saku, ka vainīga ir valsts, tie, kas politiski nodrošina viņu darbošanos un kam ir ļoti lielas faktiskās iespējas traucēt šīm institūcijām.

Tātad valsts izvēlas nākt klajā ar ziņām par Rīgas Domes amatpersonu korumpētību priekšvēlēšanu gaisotnē. Vai tāpēc, ka manis vēlētie politiķi iejaucas KNAB darbībā? Es to nevaru izslēgt!

Tāpat tūkstotis latu, ko atrada pie tās aizturētās dāmas no Rīgas Domes dzīvokļu pārvaldes, vai 20 tūkstoši, ko viņa nopelnīja gada laikā – come on! Vai kādam ir šaubas, ka Rīgas Domē noteikti būs, ko aizturēt par miljonu, vairāku miljonu vērtiem otkatiem?

Tādai – dozētai – cīņai pret korupciju, maigi izsakoties, nevar uzticēties. Kopā ar varas partiju politiķu pēkšņajiem paziņojumiem par korupciju Rīgas Domē valsts institūciju aktivitāte korupcijas apkarošanā izskatās pēc kampaņas, priekšvēlēšanu kampaņas elementa.

Tā arī ir korupcija, visīstākā politiskā korupcija, vēlētāju smadzeņu skalošana un patiesības dozēšana. Patiesības dozēšana ir melošana. No vienas puses tie lielākie zagļi tiek cauri sveikā, likums nedarbojas, noziegums netiek sodīts, vienlīdzība likuma priekšā netiek nodrošināta. No otras puses izskatās, ka aiz tādas nolaidīgās attieksmes stāv gatavība piesūkties pie tām pašām korupcijas caurulēm.

Iznāk, ka politiskā konkurence Latvijā ir konkurence nevis par vēlētāju – tā būtu ideju, politisko piedāvājumu konkurence –, bet konkurence par piesūkšanos pie korupcijas caurulēm. Laikam tā var sadzīvot formālā demokrātija un demokrātiskās procedūras ar politiķiem un partijām, kas demokrātijai netic un demokrātiju apkaro. Tāpēc šķietami demokrātiskā politiskā konkurence Latvijā nenodrošina veselīgāku, tīrāku, efektīvāku pārvaldi.

Polittechnoloģiskais „kompromātu karš” mani neinteresē. Mani interesē tiesiskums, vienlīdzība likuma priekšā, lai neviens noziegums nepaliek nesodīts.

Ļoti līdzīgi domātu jebkurš solīds investors, izskatot Latviju kā iespējamo investīciju objektu. Viņu interesētu skaidri spēles noteikumi – vieni noteikumi, jeb likumi, visiem. Acīmredzamās privilēģijas zagļiem pie varas un viņu čomiem padara Latviju par pariju starp trim Baltijas valstīm un Baltijas jūras reģionā. Tādu Latviju redz pasaulē, tāds ir Latvijas tēls. Arī tāpēc Latvijai ir grūti cerēt uz lielāku uzticību starptautiskos finanšu tirgos.

Tāpēc varam bezgala „priecāties” par Putina mīluļu Uralvagonzavod ienākšanu Jelgavā. Kā zināms, Uralvagonzavod ir kļuvis par hardcore putinistu simbolu. Kāds rūpnīcas inženieris bija apsolījis Putinam atbraukt „ar čaļiem” uz Maskavu izkliedēt protesta demonstrācijas, pēc kā Putins viņu iecēla par savu pārstāvi reģionā. Es personīgi uzskatu Uralvagonzavod ekspansiju Latvijā par ideoloģisku un Kremļa inspirētu projektu, kura mērķis ir nostiprināt Kremļa ietekmi Latvijas ekonomikā un sabiedrībā. Bet kopumā ņemot, tas kopā ar Antonovu vai neliešiem, kas stāvēja (stāv?) aiz naudas izkrāpšanas mēģinājuma sakarā ar pasažiervilcienu konkursu (par ko informācija joprojām tiek slēpta), ir tas „investora” tips, uz ko polittechnologu pārvaldītā Latvija var cerēt. Otkatiem acīmredzot pietiek. Par pārējo var neraizēties.

Protams, nevar būt ne runas par kaut kādiem lieliem projektiem valsts vai pašvaldību uzraudzībā. Nekādas valsts investīciju programmas – pat ja uz tām budžetā būs nauda – nelīdzēs Latvijas attīstībai tā vienkārša iemesla dēļ, ka šī nauda tiks izzagta un to neviens neizmeklēs un vainīgie netiks sodīti, ja kādam, tikpat lielam nelietim un zaglim, tas nebūs izdevīgi.

Tas mani pārsteidz visvairāk. Kā tas ir iespējams 2012. gadā EU valstī?

Nebalsot par Vienotību un Saskaņu
Lai gan mūsu demokrātijā darbojas antidemokrātiski politiķi un spēki, mums joprojām ir iespēja ietekmēt vēlēšanu iznākumu. Es aicinu nākamajās vēlēšanās nebalsot par Vienotību vai Saskaņu, nebalsot ne par vienu antidemokrātisku projektu, ja ir kaut mazākas pazīmes, ka šis neliešu bars alkst tikai piesūkties pie korupcijas caurulēm. Viena no šīm pazīmēm ir klusēšana starpvēlēšanu periodā un mētāšanās ar polittechnoloģiskiem dubļiem priekšvēlēšanu laikā.

Kas attiecas uz korupcijas apkarošanu, es protams nedošu padomus, kas jādara KNAB un prokuratūrai, bet es uzskatu par acīmredzamu to, ka kopā ar kurjeriem un sīkām zivīm Rīgā un nerīgā jāaiztur ir korupcijas schēmu galvenie labuma guvēji. Esmu pārliecināts, ka dažām lielām partijām būtu pamatīgi jāpārskata savi vēlēšanu saraksti – vai ideālāk vispār likvidēties pastāvēšanas jēgas izzušanas dēļ –, ja kaut kas tāds notiktu. Un „kaut kam tādam” beidzot kādreiz ir jānotiek, ja mēs gribam attīstību, normālu ekonomiku un normālu valsti.

Ir, nevar būt, ka nav
Es nezinu, vai Latvijā ir kāds politisks spēks, kam pietiktu politiskās gribas sacelties pret politisko korupciju. Ir vajadzīgi ir 21. gadsimta latvieši, kas nepieder pie vairākuma un skaidri to apzinās. Viņu ir maz un viņi nevar rēķināties ar konservatīvā, tumsonīgā vairākuma atbalstu. Bet viņi var izstrādāt tādu politisko piedāvājumu, kas ļautu Latvijai uzsākt cīņu pret politisko korupciju. Viņi var iedrošināt tādus politiskos līderus, kā Valdis Dombrovskis, kas, šķiet, ir zaudējuši jebkādu cerību uz to, ka Latvija nav dzimusi korupcijai un sliktai pārvaldībai lemta otršķirīga valsts parija.

Domāju, ka tādi cilvēki ir, nevar būt, ka nav. Man personīgi arī skaidrs, kas viņus vieno un liktu darboties Latvijas sabiedrības labā. Tā ir pašcieņa, tas ir patriotisms un tā ir laba izpratne par demokrātijas vērtībām. Jā, protams, tā būtu liberāļu partija, jo uz to spējīgi ir tikai brīvi un atbildīgi cilvēki. Bet šie paši cilvēki ir arī aizņemti, viņiem maz laika un var nepietikt enerģijas vēl politikai. Viņi var nemaz nevēlēties iet politikā, tajā kloākā. Plus viņi ir lieli individuālisti. Bet viņiem ir vērtības un pašcieņa.

Es zinu, kas viņus vieno, bet jautājums ir, kas viņus apvienos.

Tāda pro-demokrātiska spēka izveidošanās ir mūsu Latvijas vēsturiskā dilemma. It kā tik daudz šķēršļu. Līdzīgi Krievijai, kur Putins ir sacēlis veselu mītu klāstu ap savu neaizstājamību, arī Latvijā nostiprinās ticība par politiskās korupcijas neizbēgamību. Tā pastāv tikai post-sovjetu galvās.