No Latvijasradio.lv 18.9.2012:
Ja žurnālists grib būt brīvs, viņš tāds var būt, jo Latvijas likumi viņam
to garantē. Tā šorīt intervijā Latvijas Radio sacīja premjera padomniece Sarmīte
Ēlerte. Viņa uzskata, ka būt brīvam ir zināma pašapņēmība. Bet sūdzēties par to,
ka kāds kaut ko teica, kritizēja, vai arī kādam kaut kas nepatīk, tam nav nekāda
sakara ar mediju brīvību.Runājot par Preses likumu, Ēlerte pauda pārliecību, ka likums ir jāuzlabo
arī tā iemesla dēļ, ka pašreizējā redakcija pieļauj, ka jebkurš var iegādāties
kaut visus medijus, tos savā īpašumā var iegūt arī ofšori.
Jauki! Kā es tam varu nepiekrist? Pieņēmums par pašapņēmību balstās uz cieņas pret cilvēku un izpratnes par individuālo brīvību un atbildību. Tā ir liberāla vērtība.
Par īpašumu tiesību regulāciju mediju nozarē rakstīju šeit (un Ir.lv) pavisam nesen (praktiski nesaņēmu komentārus, bet nu tā ir ierasta lieta…). Man ir liels prieks, ka Sarmītes Ēlertes un manas domas šajā jautājumā sakrīt. Visvairāk mani priecē tas, tiek debatēta ļoti būtiska tēma, kas ietekmē sabiedrības attīstību, konsolidāciju un modernas nācijas veidošanos Latvijā. Ka šī tēma tiek apspriesta no tā viedokļa, kā atrisināt samilzušās morālā rakstura, nelabvēlīgās ietekmes un mākslīgi saceltās ažiotāžas problēmas demokrātiskām metodēm, nemeklējot kompromisu uz vārda brīvības rēķina. Un ka es kaut nedaudz — man tā gribas ticēt — palīdzu uzturēt šo tēmu.
Medijos par Sarmīti Ēlerti var dzirdēt daudz negatīvā. Reizēm šķiet, kāds mēģina viņu nomelnot. Es nezinu, vai tas, ko pat viņu saka nelabvēļi, ieskaitot popularitāti alkstošos narcisus, atbilst patiesībai, jo personīgi Sarmīti nepazīstu. Pieļauju, ka viņai var būt sarežģīts, ne visai demokrātisks, raksturs. Bet man liekas, viņa ir mērķtiecīgs cilvēks ar spēcīgu morālo vērtību izjūtu. Viņa nevairās būt nepopulāra ar saviem liberāliem uzskatiem. Es atkal nevaru apgalvot, ka viņa ir absolūta liberāle, jo bija ar savu grupu pievienojusies konservatīvajai Pilsoniskajai Savienībai. Tāpat es nevaru apgalvot, ka zinu visu par Sarmītes uzskatiem attiecībā uz nation building. Bet kopumā, es domāju, mūsu pozīcijas un uzskati, spriežot pēc viņas izdarītā mediju telpā un deklarētās politiskās pozīcijas, ir ļoti tuvi.
Ar to, ka viņai ir visai liberāli uzskati, ir izskaidrojama viņas — vismaz šķietamā — izolētībā savas partijas vidē. Cik es varu noprast, viņa nepiedalās cīņā par varu ne partijā, ne politikā kopumā. Tāpēc, ziedojusi savu organizatorisko talantu un laiku Lietussargu biedrības izveidei, ticot politiskās sinerģijas potenciālam, viņa atteicās no jaunas partijas izveides. Žēl.
Žēl, ka tā attīstās politiskais process Latvijā. Visticamāk, Sarmīte nav stiprs līderis. Un ja pat viņa būtu izveidojusi savu partiju, tas visticamāk viņai nedotu labākas izredzes tikt uzklausītai un kļūt populārākai. Arī šī partija būtu vāja. Žēl, ka tā.
Žēl, ka Latvijas liberāļos nav spēcīgu līderu. Tas gan ir raksturīgi liberāļiem, es domāju. Ja cilvēkam piemīt liberālā domāšana, viņš vai viņa, pirmkārt, ir individuālisti un lieliski savā dzīvē iztiek bez līderiem, attiecinot to pašu vērtību skalu uz pārējiem. Laikam, īstā līderībā liberālismā nāk līdzi intelektam. Liberālis kļūst par intelektuālo līderi, nevis tādu, kurš katram pasaka, kas tam jādara un kam jātic, kā to dara konservatīvie līderi paternālisti — vienalga kreisi vai labēji —, kas bieži vien pāraug diktatoros.
Es ceru, ka Sarmīte Ēlerte varēs sevi realizēt Latvijas politikā, jo viņai, šķiet, ir labs potenciāls.