Es vienmēr esmu pateicīgs lasītājiem par komentāriem. Tas ir dialogs, kas aktualizē, noskaņo, dod virzienu domāšanai un ļoti iedvesmo. Pat tad, ja redzi, ka kopīgu valodu atrast būs grūti.
Ir.lv lasītājs Ciniits uzdeva man vairākus jautājumus šeit, ne uz visiem no kuriem man pat bija laiks atbildēt. Te ir pāris jautājumu un atbilžu. Nolēmu pārpostot, ko par to tik konkrēti vēl neesmu izteicies.
Kas ir palestinizācija, kuru es bieži piesaucu savos ierakstos?
Šajā ierakstā ir saite uz to Latyninas raidījumu. Jēdzienam „krievu palestinizācija” pamatā ir analoģija ar teroristu organizācijas HAMAS taktiku ka ķīlniekus turēt visus Gazas sektorā dzīvojošos arābus, piem., uzstādot raķešu palaišanas iekārtas skolās un dzīvojamās mājās. Palestinizācija principā ir cilvēku iesaistīšana t.s. 5. kolonnā.
Kādu lomu es atvēlu „valstsnācijai” krievu palestinizācijā un kādu minoritātēm?
Nav nekādu „valstsnāciju”. Ir nācijas. Arī Latvijā kādreiz būs, bet pagaidām nav. Jūs ar „valstsnāciju” saprotat etniskos latviešus un pretstatāt viņus „minoritātēm”. Tā ir ļoti dziļa tēma, par kuru es jau vairakkārt esmu izteicies, un par ko, cik es redzu, Jums un man ir ļoti atšķirīgi viedokļi.
Tāpēc es labāk pievērsīšos saturam. Es nedaudz komentēju latviešu „lomu” krievu palestinizācijā. Komentēju sakarā ar krieviski raidošo un rakstošo Latvijas mediju nebrīvību. Latvieši noskatās uz to vienaldzīgi. Norobežojas – krievu darīšana. Protams, tas nav nekas cits kā postsovjetu egoisma un totālā solidaritātes trūkuma izpausme, plus minoritātes psicholoģija. Taču elitei jāzina un jāsaprot labāk. Demokrātiskā valsts nedrīkst pieļaut mediju sagrābšanu neatkarīgi no valodas, it īpaši ja runa ir par tikpat kā 40% valsts iedzīvotāju zombēšanu ar pretvalstisku propagandu. Arī šeit ir vajadzīga stratēģiskā domāšana, ir jāredz tālāk par savu degunu.
 |
Cik Jūs Latvijā pazīstat cilvēkus, par kuriem varat lepni sacīt: krievs? Kaut gan mans draugu un paziņu loks ir visnotaļ plašs, varu nosaukt ļoti, ļoti nedaudzus. Gaļina Petrova-Matīsa, Latvijas Memoriāla pirmā vadītāja. Diemžēl sen jau aizsaulē. Nesen viņai tur piebiedrojās Vilens Tolpežņikovs. Paldies Dievam, mūsu vidū vēl ir Ojāra Vācieša dzīvesbiedre. Un te nu, lai cik žēl man nebūtu, ir jāliek punkts. Skumji? Piekrītu. Bet tāda nu ir realitāte. Varbūt Jūs būsit tik laipns un šo uzskaitījumu papildināsit?
Izskatās, ka arī šeit mums ir atšķirīga izpratne. Redziet, es neuzskatu etnisko piederību par vērtību. Tāpat dzimumu, augumu, acu krāsu, noslieci uz aptaukošanos vai gripu. To nevar izvēlēties. Nevar izvēlēties savu dzimto valodu – kurā māte ar tevi runā, tā arī būs. Nevar izvēlēties māti. Man šķiet, ir absolūti nepieņemami runāt par citiem cilvēkiem, cik īsts krievs vai latvietis viņš ir. To Jums varēs pateikt tikai katrs individuāli, ja gribēs, ja neuzskatīs to par absurdu, kā es, piemēram. Kopumā uzskatu šo te „ethnic talk” par zemo žanru.