Turcija. Institūcijas?

Turcija radikalizējas, sākušas “tautiskās” represijas pret režīma oponentiem. Foto: Reuters

Erdogans represē intelektuāļus, slēdz valsts robežas, ved valsti uz izolāciju. Acīredzamais ir tas, ka to tādos mērogos nebūtu bijis iespējams realizēt tik nenormāli ātri bez kārtīgās sagatavošanās, plānošanas, strestestiem, scenāriju simulācijas.

Nezinu, nezinu, nespekulēšu par armijnieku apvērsuma mēģinājumu kā simulāciju un Erdogana ļaunā plāna sastāvdaļu. Bet bija jau pietiekami skaidrs vēl tajos gados, kad Erdogans bija premjerministrs, ka viņš ne tikai ir autoritārs (nu tādu pēc rakstura nemaz nav tik maz arī “gaišajā” pasaulē, līderi pēc dabas ir vairāk vai mazāk autoritāri), bet arī reakcionārs un radikāls. Twitteru Turcijā aizliedza viņam vēl esot valdībā, ja nemaldos. Tad viņam obligāti bija jākļūst par prezidentu, jaunu Ataturku — spilgts varas kāres apliecinājums.

Reakcionārs, radikāls, autoritārs, varaskārīgs, ar fantastiski uzpūstu ego. Ja izskatās kā pīle, staigā kā pīle, peld kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad… Tad Erdogans mūsu acu priekšā auga un brieda un beidzot izaudzis un nobriedis par riktīgu diktatoru.

Tagad mūsu acu priekšā izvērsīsies drāma par to, vai Turciju glābs tās demokrātijas institūcijas. Ja Turcijas sabiedrība ir tik konservatīva, kā to daudz analītiķi pasniedz, demokrātijas institūcijas Turcijā visticamāk nogulsies zem diktatora. Apmēram tāpat, kā tas notika ar nenobriedušo, sabiedrības neatbalstīto demokrātiju Krievijā Putina lienošā apvērsuma rezultātā apvienotiem bandītu un ohrankas spēkiem nultajos gados.