Tāpat kā vairākos iepriekšējos mēnešus, kuros bija 31. datums, arī 31. jūlijā Krievijā notika akcijas, lai aizstāvētu Krievijas pilsoņu pulcēšanas brīvību, ko garantē valsts konstitūcijas 31. pants. Tāpat kā iepriekšējās reizēs milicija vardarbīgi izdzenāja mītiņus, aizturot 35 no 200 akcijas dalībniekiem Maskavā un 60 no 100 Sanktpēterburgā.
Конституция не для быдла — konstitūcija nav domāta auniem, vienkāršiem „reņģēdājiem” mūsdienu Krievijā, kuru kā feodāļu laikos sadala savā starpā Putina galms.
Nievājoša attieksme pret cilvēka tiesībām, kuras garantē konstitūcija, rupjā spēka pielietošana un vardarbība pret opozīciju, kurai liedz vārdu masu medijos — roku rokā ar visaptverošu korupciju, personīgā labuma gūšanu, kā vienīgo iespējamo varas „morāli”. Tāda ir mūsdienu Krievijā.
Tie ir putinoīdi, kuru nerēķināšanās ar pašu valsts, Krievijas, iedzīvotāju tiesībām un interesēm sit rekordus un kuri paši savu valsti noveda līdz totālās korupcijas chaosam. Tie ir tie putinoīdi, urlas (шпана, thugs), kuri izzaga Yukos un turpina izzagt Krievijas resursus, zombējot pūli un piekaujot opozicionārus. Tie ir tie urlas, kas pakļāva savai mantrausībai Krievijas tiesas, izpildvaru un parlamentu.
Tie ir tie paši putinoīdi, kuri te tagad baigi „investēs” Latvijas villās un pilīs un kam jau tek siekalas uz Latvijas stratēģiskajiem infrastruktūras aktīviem.
Tie ir tie putinoīdi, kuri, cik es varu noprast šo sabiedroto grupējumu nostādnes, ir paraugs Saskaņas Centram un AŠistiem — ko un kā vajadzētu darīt ar valsti, tās stratēģiskajiem aktīviem un tās pilsoņiem. Nolaist, pārdot un piekaut.
Es nerunāju, ka kāds Krievijā diriģē un finansē Saskaņu, varbūt arī ne — to viņi paši labāk zina. Es nedomāju, ka pat pastāv kaut kāda reāla impēriskā stratēģija, kuras izpilde Latvijā būtu uzticēta Saskaņai vai kādam citam spēkam. Putina režīms ir sapuvis tik dziļi un tik neatgriezeniski, ka diez vai var nopietni runāt par kaut kādām Krievijas valsts stratēģijām.
Latviju un tās pilsoņus (visus iedzīvotājus) apdraud kas cits — to pašu putinoīdu „morāle” un „biznesa” intereses. Par to liecina cīņa ap Parexu, kur Saskaņa iesaistījās, apkarojot lēmumu par bankas sadalīšanu (nu, kaut vai šeit). Un iesaistījās ar īstu degsmi. Jo par ekonomiku un sociālo politiku Saskaņas var arī nebūt ne zināšanu, ne viedokļa (noklausieties kaut vai šo 26. jūlija Urbanoviča ne-priekšvēlēšanu ne-reklāmas ne-interviju Radio Baltkom), tikai populistiski pantiņi tiem pašiem auniem. Taču par Parexu un tādas pašas sugas „investoriem” Saskaņa ir gatava caur uguni un ūdeni.
Ar savu uzvaru Saskaņa neatnesīs ne jaunu politiku, ne jaunus risinājumus, ne jaunas zināšanas vai labāku kompetenci. Jo tai nekā tāda nav. Un tā arī cer, ka nemaz nevajadzēs. Jo tāpat kā tagad Krievijā, arī Latvijā drīz pēc vēlēšanām ne par ko tādu nevajadzēs domāt — putinoīdu un viņu sabiedroto intereses un „morāle” mums aizstās Latvijas satversmi, pilsoņa brīvības un līdz ar tām arī ekonomiku un sociālo politiku.