fbpx
Search
Close this search box.

Valoda un piederība. Nemarģinalīzējiet citādo

Lasītājs: Latvieši ir samērā atvērta tauta – mums nav nepārvaramu problēmu saprasties ar citiem. Ir tomēr daļa cilvēku, kuri visādi pauž savu piederību Krievijai un bijušajai PSRS – bet viņi jau paši tad cenšas sevi izolēt no Latvijas sabiedrības, nostādīt sevi ārpus tās. Ar varu mīļš nebūsi – jāpagaida, kamēr šī mode zināmās aprindās beigsies.

Man šķiet, valoda un piederība tomēr nav viens un tas pats. Es labi zinu, ka tā tas tradicionāli ir latviešiem. Un ļoti daudz kam, un tas ir daudz tā teikt liberālāk, nekā, teiksim, pēc konfesijas piederības vai asins tīrības principa.

Runājot latviski es jūtos latvietis, kā jau vairākkārt rakstīju iepriekš. Es tāpat kā vairākums identificēju sevi caur valodu. Man ir divas valodas, bet viena identitāte. Un ar to es domāju, es atšķiros no tiem, par ko rakstāt Jūs.

Viņiem veidojas saikne ar Krieviju — ar masu mediju starpniecību, jeb drīzāk propagandas rezultātā. Tā veidojas kā svarīga identitātes daļa. Tomēr es nedomāju, ka viņi sevi nošķir no Latvijas sabiedrības.

Man ir grūti saprast, kā tieši viņi sevi redz Latvijas sabiedrībā, bet esmu pārliecināts, ka viņi sevi redz kā kaut kādu savrupu daļu, bet Latvijas sabiedrības daļu. Krievu kopiena Latvijā bija un paliek Latvijas sabiedrības daļa. Un jāatzīst, ja no malas Latvijas sabiedrība vienmēr izskatījusies diezgan homogēna, neskatoties uz mūsu iekšējām atšķirībām.

Varbūt gudrākais šobrīd būtu nenogaidīt, kamēr viņi vai kādi intelektuāļi viņiem palīdzētu nodefinēt sevi kā atšķirīgu, Latvijas sabiedrībai nepiederošu kopienu. Nevis marģinalizēt viņus, pārmetot atšķirību, bet mēģināt pārliecināt, ka nemaz tik daudz atšķirību starp cilvēkiem Latvijā nav. Tas noteikti palīdzētu tiem “Krievijas un PSRS piederības” paudējiem vairs nemeklēt atšķirīgo sevī.

Te nav runas par būšanu mīļam ar varu. Te runa ir, pirmkārt, par rūpi un, otrkārt, par izvēli.

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *