It kā politiķīša smadzenēs vajadzētu būt vietai gan finanšu krīzei, gan skudriņu dzīves kvalitātes jautājumiem. Nu, tur veselības aprūpes reformai, ceļu un dzelzceļu tīkla modernizācijai, sabiedriskajam transportam, māju siltināšanai. Nē, nav tam vietas Latvijas politiķīša smadzenēs.
Tīrā peļņa
Māju siltināšana, manuprāt, ir viens no tiem projektiem, kur politiķiem būtu jāsacenšas vēlētāja paša deguna priekšā. Tīrākā politiskā peļņa. Solīdi, populāri un pat neprasa īsti naudu!
Šitie te sovjetiskie briesmoņi, daudzdzīvokļu bloki un barakas tiek rekonstruēti, siltināti. Lielāks komforts, zemāks enerģijas patēriņš, mazāki CO2 izmeši, augstāka tirgus vērtība. Un tev vēl kompensē pusi no izdevumiem par rekonstrukcijas projektu.
Solidaritāte
Svarīgi! Tā EU nauda šīm programmām post-sovjetu valstīs arī nav nebūt nav no zilā gaisa radusies – tā ir tā pati nodokļu maksātāju nauda, tikai citu EU valstu nodokļu maksātāju, kas vienkārši nāk mums palīgā. Tā ir solidaritāte, ja kāds to nezin.
Kāpēc viņiem tas ir svarīgi? Tāpēc kā par daudz „siltinām” atmosfēru ar savām kroplīgajām barakām. Vēl viņi izprot gan mūsu vēsturi, ka normālai dzīvei pieslēdzāmies tikai pirms 20 gadiem. Jā viņi ir gatavi mūs izprast un palīdzēt. Un līdzīgu izpratni, labu gribu un varbūt arī paldies sagaida no mums.
Idiotismam nē
Te nav un nevar būt vietas idiotismam, kuru nodemonstrēja kāds kinorežisors, stāstot Krustpunktā, ka viņš esot pret kaut kādu tur savas daudzdzīvokļu mājas siltināšanu, jo viņam termometrs dzīvoklī rāda 30 grādus. Nu, tagad mēs vismaz zinām, kurš no mums vairāk izšķērdē siltumenerģiju un rada vairāk siltumnīcas gāžu izmešu. Tas tā ironiski, bet katrā jokā ir daļa joka. Tā ka nē, idiotismam, cinismam, egoismam, tizlajai sovjetu mentalitātei – ne.
Jā – šaubām un, protams, interesei. Lieliski saprotu šaubas. Cilvēki vēl neizprot, kas tā par siltināšanu, kāpēc vajag, kādu efektu dod. Ļoti labi, ka to skaidro zinošie cilvēki, kā, piemēram, tai pašā manis pieminētajā radioraidījumā Ekonomikas ministrijas padomnieks Klāvs Olšteins un profesore Dagnija Blumberga.
Nedaudz vairāk izpratnes
Diemžēl, jāatzīmē, ka viņu argumentācijā par siltināšanu neizskanēja ne vārda par efektiem uz vidi. Par to Latvijā jārunā vairāk, par to vispār ir jārunā. Jo tas ir solis no mūsu izolētības, no mūsu sovjetiskā egoisma.
Mēs dažubrīd neizprotam, ka dzīvojam lielajā pasaulē, lielajā kontinentā, lielajā reģionā, kur mums arī ir savi pienākumi, savas saistības, kur mums jāsadarbojas ar citiem. Māju siltināšana ir labs iegansts runāt ar sabiedrību par naudu, sociāli orientēto ekonomiku, nodokļiem, vidi, Latvijas vietu reģionā un EU.
Kāda politika – tādi zaļie
Te it kā būtu dabisks lauciņš kādiem zaļajiem, kādai labklājības partijai, jebkurai partijai, kam rūp vēlētāju dzīves kvalitātes uzlabošana – jā, un viņu spēja pieņemt racionālus lēmumus, viņu informētība. Kur ir Zaļā partija? Ak, tie ir tie paši ZZS. Ko tad jūs vēl gribat – kāda Latvijas politika, tādi mums ir zaļie.
Vairāk informācijas, vairāk skaidrošanas – par valsts naudu, tam budžetā jābūt naudai. Ir ļoti svarīgi, lai par to runā valdības ministri un valdības vadītājs, partiju līderi. Jāskaidro kā var izdarīt, kā finansēt. Jā, Latvijas sabiedrība ir ļoti konservatīva, ļoti provinciāla ar zemu pašapziņu, informētības līmeni. Tai jāpalīdz, jādod impulss, jāatbalsta morāli un ar zināšanām.
Nav ne paternālisms, ne liberālisms
Tas būtu tīrā konservatīvā paternālisma garā. Būdams liberālis, es to atzīstu par absolūti nepieciešamu Latvijas sabiedrībai šodien. Latvijas politiskā elite nepraktizē paternālismu, taču paternālisma vietā tas, kam Latvijas elite tic, nebūt nav liberālisms.
Uz jautājumu par Latvijas politikas dienaskārtību un politikāņu titāniskās domāšanas kvalitāti atbildēja tas pats raidījums. Vispār bija ļoti laba kombinācija: Olšteina un Blumbergas karstajai atbildēšanai uz klausītāju šaubām sekoja intervija ar Saskaņas Urbanoviču par Parex.
Iespējamais Latvijas ministru prezidents enerģiski pieprasīja no valdības atklātību par bankas sadalīšanas/pārdošanas plāniem. Skaidrs, ka nekādas tādas atklātības par konfidenciāliem lietišķiem darījumiem nevar būt nekad, un ja arī būs, tad tikai, lai izjauktu šos plānus. Skaidrs arī tas, ka tie plāni un to izjaukšana ir vajadzīgi nevis Saskaņas vēlētājam un pat ne pašai Saskaņai. Tas ir vajadzīgs īpašniekiem. Bijušajiem, ne bijušajiem, bankas vai Saskaņas – to jūs domājiet paši, tik smalki visās detaļās es to, protams, nezinu.
Bet tas, ko es zinu, ir pietiekams, lai saprastu, ka arī turpmāk mums, skudriņām, būs jātiek galā ar savām problēmām, ar savu neinformētību, ar savu neizpratni, ar savu provinciālismu un cinismu pašiem – izdzīvot kā katrs māk. Kas nemāk, tie kā aitu bars lai viens aiz otra nogāžas no kraujas. Valsts Saskaņas vadībā arī turpmāk kā ar šašām un baigi zaļajiem lembergiešiem „paternāliski” aprūpēs tikai visādu smareksu un padomju baķkas.
Kam rūp sīkās lietiņas?
Māju siltināšana, ceļu tīkla attīstība un 50.-60. gadu standartiem atbilstošā dzelzceļu infrastruktūras modernizācija, elektronisko valsts un pašvaldību pakalpojumu attīstība, policijas un VID darba kvalitātes atbilstība EU līmenim, atkritumu pārstrāde (tagad 96% sadedzina piecūkojot gaisu), sabiedriskā transporta tīkla optimizācija, obligātās veselības apdrošināšanas un obligātās ienākumu deklarāciju ieviešana, veselīgā dzīves veida atbalstīšana – tie ir tikai daži sīki piemēri, kas ir mūsu, Latvijas iedzīvotāju interesēs, un kam būtu vajadzīgs valsts atbalsts, kaut morāls, lai nesistos un neizdzīvotu, bet sāktu vienkārši dzīvot.
Taču tam Latvijas valdībai un politiskajai elitei nebija laika līdz šim un, visticamāk, nebūs arī nākotnē, jo es neredzu nevienu politisko spēku, kam šīs lietiņas būtu kaut vai tikpat vērā ņemamas kā šmareksi.
No otras puses, kur rodas tas šmareksiešu egoisms, jeb citiem vārdiem tā pati pašizolēšanās, ciniskā attieksme pret sabiedrību un valsti, provinciālisms un negribēšana neko zināt? Viņiem ar’ neko siltināt nevajag, viņiem tāpat 30 grādi mājā.