Atriebība demokrātijai kā atliktais pilsoņu karš

21% krieviski runājošo Latvijā atbalsta Putina uzbrukumu Ukrainai. Acīmredzot viņi tam redz attaisnojumu un pat ne tikai, bet arī ir pārliecināti par kara nozieguma, pilsētu apšaudīšanas ar raķetēm, tūkstošu mierīgo iedzīvotāju nogalināšanas un miljonu cilvēku dzīšanas bēgļu gaitās nepieciešamību. Vēl 57% līdz galam nav skaidrs, vai tā dzīvojamo māju un dzemdību namu apšaudīšana ir labi vai slikti.

Vēl nesen mēs piecājāmies un pat lepojāmies, ka 1990. gadu sākumā, sabrūkot Padomju Savienībai, izdevās izvairīties no pilsoņu kara. Tagadējie pensionāri vai nedaudz jaunāki cilvēki (kā es pats) bija tie, kam laimējās paiet šim izaicinājumam secen.

Notikumi gan Latvijas politiskajā dzīvē, gan – un īpaši – Krievijā visu šo 30 gadu garumā skaidri norāda, ka pilsoņu kara potenciāls pastāv un ka tas vēl joprojām ir liels. Naids, cietsirdība, neiecietība un gatavība ļauties propagandas meliem post-sovjetu sabiedrībās visticamāk ir šī potenciāla daļējā realizācija. Pilsoņu kara potenciāls ir acīmredzot pietiekams šim zvērīgajam un totāli neattaisnojamajam uzbrukumam Ukrainai.

Putins beidzot ļauj šim potenciālam realizēties pilnībā. Kara alkas Putinā, viņa atbalstītājos Krievijā un, kā mēs redzam, Latvijā ir sēdējušas visus šos gadus. Putinam tas var būt arī slima cilvēka imperiālistisko ambīciju karš. Bet Latvijas Z paaudzei tas ir atliktais sovjetu pilsoņu karš.

Atriebība krieviski runājošajai demokrātijai un iespējā ieviest brutālu diktatorisko režīmu Krievijā ir vienīgais racionālais izskaidrojums, kāpēc Putins ir uzbrucis Ukrainai. Zinot, ka karš novedīs līdz smagām sankcijām, ierobežojumiem, līdz izolācijai, Putins ir gatavs noupurēt krievus un Krieviju. Krievi un Krievija kļūst līdz ar to par diktatūras cenu. Starp Krieviju un diktatūru Putins ir izvēlējies diktatūru.