Neviena priekšvēlēšanu kampaņa Latvijā līdz šim nebija mulsinājusi mani tā, kā tagadējā. Es domāju, ka apmēram zinu, kāpēc.
No vienas puses izteikti parādās esošo politisko partiju krīze, jeb nespēja nodrošināt kvalitatīvu sistēmas maiņu, nospraust „ceļa karti” reformām, politiskās korupcijas izskaušanai, sabiedrības konsolidācijai, naidīgo politisko interešu ielavīšanās un to ietekmes uz sabiedrisko domu novēršana, nespēja lauzt etniskās mobilizācijas eskalāciju.
Bet no otras puses daudz augstāka barjera saziņai sabiedrībā. Es varu to tikai nojaust, neesmu redzējis kādus socioloģiskus datus. Man pašam ir tikai viens skaitlisks rīks, kā to izmērīt – mana paša bloga statistika un līdzīgas lietas (atsaucība blogā un Twitterī, etc.).
Runāt par šādām te lietām publiski ir nedaudz slideni – viegli palikt pārprastam. Kā reiz izteicos sakarā ar manis citētajiem Bondara un Čigānes tweetiem par pašvaldību vēlēšanām, pēdējais, ko es gribu panākt, ir manis novērotās tendences reducēšanu līdz aizvainojumam. Es viegli pārdzīvošu nelasīšanu, nekomentēšanu, nereaģēšanu, kā līdz šim to pārdzīvojis.
Mani uztrauc augošā atsvešinātība, nesolidarizēšanās, vēl lielāka, nekā iepriekš. Visticamāk, cilvēki zaudē interesi par notiekošo, zaudē pēdējo cerību uz to, ka viņu balsi kāds sadzirdēs. To es redzu tā teikt savā vidē, savos lasītājos.
Un tas ir traģiski, jo mana auditorija ir izredzēta un intelektuāla. Esmu pārliecināts par to absolūti. Mani pazīst/lasa ļoti neliels loks, un tie, kas mani lasa, varbūt nepieder Bilderberg Conference grupai, bet moderni domājoši intelektuāļi ar plašu redzesloku, patriotiski noskaņoti humānisti viņi noteikti ir, vismaz ļoti liela daļa no viņiem. Protams (es ceru!), ka tie nav visi tāda tipa indivīdi Latvijā vai latviskās izcelsmes pasaulē, bet es domāju, pēc viņu uzvedības var spriest par tendencēm Latvijas intelektuāļu vidē.
Ja atsvešinās un nesolidarizējas šie cilvēki, tad frustrācija pārņēmusi ne tikai mani, bet arī tos, kuri līdz šim piešķīra jēgu tai kopumā bezatbildīgajai politikai un nekvalitatīvajai valsts pārvaldei, ko sabiedrībai līdz šim par nodokļu maksātāju naudu pārdevusi Latvijas politiskā elite, un kuri līdz šim, neskatoties uz elites ļoti zemo kvalitāti, saglabāja uzticību valsts pamatidejai, valstij un, iznāk, arī tai elitei.
Mums vajag izrāvienu. Ekonomikā, jā, protams. Tikai es īsti neredzu tam kaut cik būtisku potenciālu. Nekāds izrāviens nenotiks apstākļos, kuros viņš jau nav noticis, – tagadējos apstākļos. Pietiek paskatīties Latvijas konkurētspējas novērtējumā, kur mēs paliekam turpat, kur visu laiku esam bijuši – ar daudz zemākām atzīmēm salīdzinājumā ar kaimiņiem.
Man šķiet, izrāvienam jānotiek tieši ideju līmenī. Ir vajadzīgas drosmīgas idejas. Mēs tās neredzam politikā un neredzēsim, jo mūsu elite paliek tā pati, kas jau vairākas reizes neradīja nekādas jaunas idejas.
Jāpārrauj tā nelaimīgā ķēde, etniskās mobilizācijas ķēde, atsvešinātības un neuzticības ķēde. Intelektuāļiem jāpiedāvā sabiedrībai „ceļa karti”, izvēloties par galamērķi, pieņemsim, normalizāciju – dzīves normalizāciju – tādu stāvokli, kad cilvēks var plānot savu dzīvi uz dažiem gadiem uz priekšu, būt drošs par savu nākotni.
