Backlog

Noklausos podcastus, kuru pa augustu man ir sakrājies liels backlog. Daudz latviešu, Latvijas. Šodien, piemēram klausījos Valdi Dombrovski Krustpunktā, Leonu Taivānu un Ludmilu Sočnevu Radio Bē, sāku klausīties Krustpunktā ar Aināru Šleseru, turpināšu rīt… Vakar klausījos Radio Bē podcastu ar Kalvīti. Ļoti pamācoši.

Klausos, klusēju. Kā parasti, kad politiķi iet tautā un sāk solīt, mani pārņem anabioze. Man vienkārši nav ko teikt. Lai sola, lai spriež, lai runā. Atceros, ne tik sen, tikai gadu atpakaļ, sajūta bija tāda pati, nekas nepārsteidza, nelikās uzmanības vērts.

Tik lielu backlogu neatceros, nekad tik liels nebija sakrājies. Labi, ka citiem ir ko teikt. Nē, te bez morāles. Tiešām, labi, varbūt.

Kas šoreiz ir cits, ir cita sajūta. Ka viss notiek dabiski. Visi procesi ir dabiski. Un es jau labu laiku ka sevī izjūtu tādu kā patiesu cieņu pret dabiskumu, tieksmi pēc dabiskā. Tāpēc šī izjūta, ka viss Latvijā notiek dabiski, mani patiesi mierina. Man kaut kā nav ko tam piebilst.

Es labprāt komentētu notiekošo, bet, pirmkārt, mani jau neviens īpaši neprasa, un, otrkārt, man nav ko pateikt jaunu, svaigu, tiešām savu. Arī agrāk manus komentārus īpaši negaidīja, bet man pašam bija ko teikt. Tāda atšķirība.

Kas Latvijā notiekošajā ir tāds nomierinoši dabisks? Dabisks ir tas, ka sabiedrība ir nabadzīga. Ka nabadzīgai sabiedrībai ir sūdīga pārvalde. Vienalga cik kolosāli un ģeniāli ir politikā ienākošie, pārvalde nabadzīgajā sabiedrība ir sūdīga. Vienalga ko tagad pasāktu Latvijas valdība, lai apturētu cilvēkus no emigrācijas vai atgrieztu mājās aizbraukušos, jebkāds tam domāts pasākums būs makslīgs un lemts neveiksmei, jo dabisku procesu nevien apturēt nevar.

Nē, nekādā gadījumā es neesmu pazaudējis savu dabisko optimismu. Ideālists vienmēr ir optimists. Es vienkārši neticu makslīgajam. Latvija lieliski izdzīvos arī pati par sevi. Ir jāmainās tendencei, lielajai vēstures tendencei. Vai paaudzēm? Protams, bet es to neesmu piedzīvojis, tāpēc es to nevaru tā viegli apgalvot. Ja jau jāmainās, tad vismaz divām, trim paaudzēm. Nu atkal, nekas jauns tas nav.

Man ir garlaicīgi piedalīties gadalaiku maiņas apspriešanā. Tie mainās arī bez analīzes. Un neviena analīze tos ietekmēt nevarēs. Es mainos. Un pasaule mainās man līdzi.

Kalvītis, izrādās, ir tik saprātīgs vecis… Tie čaļi, kas tagad lec iekšā politikā Zatlera partijas sarakstā, likās arī. Intelektuāļi, kas apkalpo populistu kustību? Kas tie ir? Ciniķi. Un tas arī ir dabiski. Ēst gribas visiem. But, honestly, I don’t give a shit. Gribat būt ciniķi, esiet! Kā sak, f*ck yourself. Es gribu, lai viss ir ideāli, sterili. Un dabiski. Llllllove it. Tādas, lūk, domas.