Cietsirdības saēstie. Pārdomas sakarā ar Hermaņa interviju

Noskatījos 1:1 ar Alvi Hermani (šeit). Un padalījos savā iespaidā Facebookā, kur jau kādu laiku pirms tam plosījās diskusijas par Hermaņa ne visai korektiem izteikumiem. Zemāk ir mans viedoklis, ko paudu FB, plus daži komentāri no diskusijas.

Ir labi, ka ir cilvēki, kas publiski un skaļi runā par sabiedrības mēsliem. Ja pareizi atceros, viņam pārmet pretrunu par nebalsojošajiem salašņām. Manuprāt, viņš ir gana loģisks. Ja nospļaujas un ignorē iespēju ietekmēt valsts pārvaldīšanu, viņi ir idioti. Un jā, ļoti labi, ja idioti, salašņas un pašnāvnieciskie lemmingi nenāk uz vēlēšanām. Loģiski.

Jā, mazizglītoti, mazinformēti, sazvērestību teoriju rijēji, protofašitiskā masa, trash. Bet tas tā, kurš viņus labāk apcels. Nav būtiski. Labi, ka ir balss, kurā klausās un kura to publiski var pateikt.

Viņš arī pateicis taipat sakarā vēl svarīgāku lietu: sabiedrība var rēķināties labi ja ar trešo daļu – tiem, kas ir atbildīgi, skatās tālāk par savu savtīgo degungalu, redzēt dzīvē vairāk, nekā tikai tramvaja biļeti ar atlaidi.

Trešdaļa – vai nav pārlieku optimistiski? Latvijā nav tik daudz neatkarīgi, kritiski, nesavtīgi, atbildīgi, moderni – jā, jā, liberāli – domājošu cilvēku. Nav un manā dzīves laikā nebūs.

Es pirms kāda laika mēģināju te nedaudz sprediķot par cietsirdību. Kaut kā šķiet, vecākās paaudzes, kas nodzīvojušas lielāku sava mūža daļu sovjetos, ir tās cietsirdības jūtami saēstākas. Nē, viņai acis ir ciet un sirds ir kurla visam, kas ir bez atlaides, ne tāpēc, ka viņai pensija ir blahblahblah, maz-dod-vēl. Viņai acis būtu ciet vienalga ar kādu pensiju. Tā sakrīt, ka parasti fanātiskākie liberālās demokrātijas apkarotāju fani ir tie paši cietsirdīgie egoisti.

Olgerts Eglitis: Elitārisms, “mačo” kultūra un tautas uzlūkošana par “lūzeriem” ar patriotismu nav savienojama. Kā var būt patriots, ja nicina tautas lielāko daļu?

Interesants ‘elitārisms vs egalitārisms’ pretnostatījums šajā kontekstā. Alvis Hermanis interesē citus kā intelektuālis, viedokļu līderis, ietekmētājs, veselā saprāta “ietekmes aģents”. Viņu varētu uzskatīt par intelektuālo eliti ar lielu “penetrācijas” spēju.

Pārmaiņas sabiedrībā nesāksies pašas no sevis. Pārmaiņām ir nepieciešami iniciatori, vizionāri, change agents. Pārmaiņām jāsākas elitē, no elites, pārmaiņas uzsāks elite. Tāpēc, manuprāt, elitārisms ir neizbēgams. Un elitārisms arī izklausīsies un odīs pēc elitārisma. Neredzu, kā tas var būt citādi.

Un tai pat laikā egalitārisms. Kritizēt sabiedrību var un vajag, un kritikai, pat nežēlīgai bet pelnītai, nav nekā kopēja ar “tautas” nicināšanu. Kā Putins un zagļu junta nav nekāda Krievija, tā arī protofašistiskā masa nav nekāda Latvija, “tauta” vai kaut kad neaizskarams. Svarīgs ir katrs, cilvēks ir katrs, katram ir pilnīgi vienādas tiesības – tas ir humāni un egalitāri.

Bet katrs izdara savu izvēli. Viens izglītojas, interesējas, strādā. Citam tas šķiet pārāk nomācoši, nekomfortabli, laikietilpīgi. Es izvēlos necienīt un kritizēt šādu izvēli, jo tā noved indivīdu līdz sociālajam idiotismam un liedz viņam attīstīties, jo nav bāzes, nav no kā.

Ja es to kritizēju, vai tas ir elitārisms? Tādā gadījumā mana “elitārā” izvēle, ko es izdaru vēlēšanās, glābj šo “nicināmo” “tautas” daļu par tās izvēļu sekām.

Olgerts Eglitis: Prioritātei vajadzētu būt valstij, tautai, nākotnei, cilvēcei utt. pēc tam – ģimenei, tad tikai – pašam/-ai. Tā mums tas diemžēl nav. Es domāju, ka daudziem, kas kādreiz bija pietiekami patriotiski noskaņoti, kas aktīvi piedalījās Atmodā, gājām uz barikādēm, bezgala priecājāmies 91. gada 21. augustā un vēl krietnu laiku pēc tam, priecājāmies par valsts atjaunošanu utt., pienāca brīdis, kad mēs sapratām – mūsu pašu un ģimenes nākotne un liktenis, pat vienkārši labklājība un izdzīvošana ir tikai un vienīgi mūsu pašu rokās. VALSTS LABĀKAJĀ GADĪJUMĀ nepalīdzēs… Tāpēc arī mēs neesam Latvijā. Es domāju, ka šai vietā daudzi atgādinās zināmo Kenedija frāzi. Jā, pilnīgi piekrītu. Vajadzētu domāt par to, ko es varu dot Latvijai, nevis otrādi. Diemžēl starp valdošajiem politiķiem / ietekmīgām personām valstī es pat nevaru saskaitīt 8 (kā Hermanis), kas būtu paraugs šajā ziņā. Ko tad prasīt no mums, nedomājošās masas ar „atslēgtajām smadzenēm”? 🙂

To pašu frāzi var saprast arī citādi. Tev nav jāvaicā, ko valsts var izdarīt tavā labā, – jo tik tiešām valsts, jeb pareizāk sakot, sabiedrība, jau dara un par to nav jāuztraucas. Padomā labāk, ko tu pats vari izdarīt – jo tev tik daudz ir dots, par tevi parūpēts, tev ir gatava bāze panākumiem, tev ir vienādas starta iespējas un tu esi vienlīdzīgs ar jebkuru citu sabiedrībā likuma priekšā, nekādu privilēģiju, nekādas diskriminācija, viss ir tavās rokās, ej mācies, pilnveidojies, strādā, radi pievienoto vērtību, no kuras gūsi labumu tu pats un daudzi citi sabiedrībā.

Bet ko darīt, ja nav parūpēts? Ja nav visi vienlīdzīgi? Par ko būt pateicīgam? Nē, tas ir retorisks jautājums, es to neuzdodu. Vienmēr ir, par ko būt pateicīgam, jo lai gan neideāla, arī mūsu sabiedrība ir civilizēta un tai ir institūcijas, kas palīdz, atbalsta, nodrošina likumu izpildi un drošību.

Institūcijas ir vājas. Neesam apmierināti ar tām. Un neviens cits mūsu vietā tās nestiprinās, neuzlabos, neveidos jaunas un modernas. “Mūsu vieta” tomēr paliek tukša bez elites.

Tagad vēl par prioritātēm. Būsim reālisti. Manā izpratnē “valsts” un “tauta” kā prioritātes drīzāk aizved prom no veselā saprāta. Es dzīvoju, strādāju, ēdu, guļu, vingroju kā es, nevis kā valsts, un tauta. Es esmu tikai es pats. Neviens nav “tauta”. Tāpēc es mēdzu teikt, es nezinu, kas ir “tauta”. Es zinu toties, kas ir valsts. Tā ir funkcija, funkciju kopums, institūcijas, kuras izveidoja un apmaksā sabiedrība, lai tās īstenotu sabiedrības dotos uzdevumus.

Es varu nodzīvot tikai savu dzīvi, un es varu izvēlēties nebūt savtīgs, cietsirdīgs, tuvredzīgs, akls un kurls, es varu izvēlēties būt solidārs ar maniem bērniem un parūpēties par viņu nākotni – te parādās Jūsu pieminētā nākotne –, es varu parūpēties par to, lai sabiedrībā es, mani bērni, tuvinieki, draugi, citi cilvēki jūtas droši, ir paēduši, ir apmierināti ar dzīvi un nedomā par īsceļiem, uz laimi – kādu apzogot, nogalinot, padarot kādu nelaimīgu. Tāpēc es izvēlos maksāt par valsti, kam jānodrošina drošība, izglītība un atbalsts trūcīgam. Maksāt nodokļus. Diemžēl, es nerunāju par sevi, jo Latvijā es nodokļus jau labu laiku nemaksāju.

Taču tiem, kas iet politikā ar domu pārvaldīt valsti un pārstāvēt sabiedrību, jābūt daudz lielākām ambīcijām nekā tikai maksāt nodokļus un vēlēties labu nākotni saviem bērniem, Politiķiem ir jāaizpilda tā tukšā “mūsu vieta”, kurai jāuzlabo valsts, lai tā adekvātāk kalpotu sabiedrībai un atspoguļotu sabiedrības vajadzības. Bez šīm ambīcijām nav ko darīt politikā. Var braukt vākt zemenes uz Īriju.

Mārtiņš Mintaurs: Hermanis pateica arī par alternatīvu “Saskaņai” kā “vienīgajam Latvijas krievu pārstāvim” – tikai izskatās, ka arī to īpaši negrib dzirdēt tie, kam tas būtu jādzird. “Vairāk iesaistīt krievu cilvēkus, kolaīcijai vajag piesaistīt krievu cilvēkus valsts amatos, dodot signālu krievu kopienai, ka vajag piedalīties valsts pārvaldē nevis caur partiju, kas visu laiku sazvanās ar Kremli, bet caur lojālām partijām.”

Tas ir viennozīmīgi aktuāls jautājums. Es to palaidu garām, jo Inga no tā ātri novērsās uz jaunu jautājumu. Es pieņemu, viņa vienkārši nenovērtēja šīs domas netrivialitāti. Doma nav jauna, bet runāts par to pārāk maz. Lai gan nevar teikt, ka dabiskais vēsturiskais process nenoliek visu savās vietās. Krieviski runājošie latvieši sāk parādīties gan latviskajā politikā, gan publiski nozīmīgos amatos valsts pārvaldē.

Paradoksālā kārtā to ne vienmēr ir viegli pamanīt. Kur tad ir krievi, ja visi kā runāja, tā turpina runāt latviski. Tieši tur slēpjas vēsturiskā loģika – krievs latviskajā politikā un latviskajā valsts pārvaldē, vai varbūt pareizāk latviskās valsts pārvaldē, nav nācis tur, lai spēlētu krievu, dejot krievu dančus un dziedāt krievu dziesmas. Nedrīkst būt nozīmei tam, kāda tev ir etniskā izcelsme, kurā valodā runā tava māte. Tu kalpo sabiedrībai, izpildi sabiedriski nozīmīgu funkciju. Te nozīme ir tam, ko tu proti, kas tu pats esi un ko tu pats domā. Tāpēc pilnīgi loģiski, ka tie krievi nekad arī neizcels savu nelatviskumu. Tas ir svarīgs vēsturisks process, kas jāpamana, jānovērtē, par ko jārunā un jāizglītojas.