Elles loki. Latvija aka Krievija

„Viņi vēl nebija cilvēki mūsdienu izpratnē.” (Strugacki, „Grūti būt dievam”)

Šis ieraksts tapis pateicoties sarunai ar kādu anonīmu lasītāju manā blogā decembra beigās. Runa bija, protams, par pašu galveno: „kas mums liedz attīstīties dabiski un normāli”. Un, citējot vēl vienu lasītāju, par to, ka „atkārtojas 30.-40. gadu scenārijs, kad Latvija kļūst pārāk līdzīga Krievijai.”

Lasītājs: Ļoti gribas, kaut aiz kalniem, saskatīt to laiku, kad Solžeņicina krievu pasaules paradigmu nomainīs Saharova vispārcilvēcisko vērtību primāts. Baidos, ka variants “Šveices, vai kaut Zviedrijas neitralitāte” mums nespīdēs vismaz tik ilgi, kamēr Krievija neizies savus Dantes lokus līdz galam.

Nedaudz vēl pacitēšu Strugackus: „Viņi vēl nebija cilvēki… No viņiem asiņaini gadsimti kādreiz izslīpēs īstus lepnos un brīvos cilvēkus. Viņi bija pasīvi, sīksti un neiedomājami, fantastiski egoistiski. Psicholoģiski viņi gandrīz visi bija vergi. Milzīgs vairākums viņu ne pie kā nebija vainīgi. Viņi bija tikai pārāk pasīvi un pārāk tumsonīgi. Viņu verdzības pamatā bija pasivitāte un tumsonība, kas atkal un atkal atražoja verdzību.”

Par elles lokiem,
jeb ciklu, kas jāiziet Krievijai un mums Latvijā tāpat, līdz spēsim pieņemt vispārcilvēciskās vērtības. Neņemos spriest, cik tas aizņems laika, paaudzi vai divas, vai būs jāizcieš kāds nemiers, atklāts konflikts. Kaut vai pēdējais tomēr nešķiet visai reāls, jo sabiedrība ir apātiska, ne tikai lai piedalītos demokrātiskajā valsts pārvaldē, bet arī protestā un konfliktā. Nemieri Tallinas stilā vai kā Rīgā 13. janvārī ir laikam pats enerģiskākais, uz ko sabiedrības enerģiskākie protestētāji spēj mobilizēties. Ne es kaut ko tādu gaidītu vai uzskatītu par kaut cik vēlamu. Es runāju tikai par to, kādus vēl elles lokus mēs varētu prognozēt.

Staļinistu sabiedrībā Saharovs nav iedomājams. Staļins šogad guva otro lielāko balsu skaitu (aiz Aleksandra Nevska) telebalsošanā “imja Rossii”, bet liberāļi uzskata, ka Staļins tomēr bija guvis lielāko balsu skaitu, bet šo balsošanu, kaunēdamies, nedaudz piemanipulēja paši Pandoras lādes atvērēji, cilvēku dvēseļu inženieri-zombētāji un smadzeņu knābātāji Krievijas televīzijā.

Tie, kas par viņu tik kuplā skaitā nobalsoja, nebūt nav komunistu partijas pustrakās vecenes. Tiem, kas tagad ir gatavi atbalstīt un atbalsta Staļinu un staļinismu, nav nekādu atmiņu par totalitāro teroru pašā Staļina laikos. Viņiem pat nav atmiņu par pašu PSRS. Viņi nezin, ko nozīmē totalitārā, hermētiski izolētā no ārpasaules valsts ar idiotisko neekonomisko ekonomiku, tukšiem veikalu plauktiem un nepielūdzamo nolemtību. Viņi tur nekad nav dzīvojuši.

Šī interese par Staļinu nav radusies no zila gaisa. Krievijas vara dara tiešām daudz, lai to stimulētu – skolas vēstures grāmatās, tagad jau arī pilsētvidē (Maskavas metro stacijā) un protams, protams televīzijā. Varbūt tas aizsākās ka sovjetu ochrankas (jeb KGB people) kompensatorā reakcija uz Staļina režīma cilvēkēdāju prakšu kritiku Gorbačova un Jeļcina laikos. Jaunajā Putina Krievijā ochranka izlīda no gultas apakšas, sāka atgūties un pieņemties svarā. Ochrankai sākušies zelta laiki. Kāds Krievijas radio ēterā nesen nosauca Putinu par vēzi (slimību), kurš izliekas par ārstu. Domāju, ka ar vienu Putinu būtu bijis par maz. Tā sērga, kas Krieviju ir piemeklējusi pēdējos vismaz – spilgti! – 10 gados, ir ochrankas zelta laiki.

Vēlreiz: (neo)staļinismu kā Putina ochrankas režīma ideoloģiju atbalsta cilvēki, kuriem nav zināšanu par Staļinu un PSRS un kuriem par to nav sava viedokļa. Tā ir apātiska pelēkā masa.

„Kur triumfē pelēcība, pie varas atnāk melnie” (Strugacki)

Man personīgi nav ne mazāko šaubu, ka Krievijas (neo)staļinisms ir fašisma paveids. Varbūt tās savā putiniskajā izpildījumā vēl neorganizē, bet tas jau tagad konsolidē. Apbur un konsolidē. Protams caur televīziju. Konsolidē visu teleskatītāju nāciju pāri valsts robežām. Kopīgā valoda, kopīgie mīti un superkonservatīvā apziņa plus izklaides televīzija – un postpadomju sabiedrības absolūtais vairākums ir gatavs ēst no rokas.

Iznāk, ka nākamā pietura aiz Putina nav vis Saharovs, bet vēl dziļāks staļinisms, jeb fašisms. Ultrakonservatīvisms nomainīs superkonservatīvo apziņu. Opričnina? Why not? Tas prasīs no Kremļa papildus resursus, bet ko neizdarīsi, lai saglabātu varu. Galu galā Kremlis ir ieinteresēts lielākā valsts pārvaldes disciplīnā. Un tieši valsts aparāta disciplinēšana un cīņa pret korupciju šestjorku līmeņos varēs radīt jaunu diktatūru.

Vai Latvija to varēs noskatīties no malas? Es par to lūdzu dievu, bet Latvijas teleskatītāji rij Putina glamūru “v tri gorla”. Un šķiet, ka fascinējas ne tikai krievi. Latviešu vadonisms, tautas vēlētā prezidenta kults ir ne tikai “no tās pašas operas”, bet, esmu pārliecināts, tieši Krievijas propagandas iedvesmots.

[Lasītājs:] Vadoņa tēma pie mums neaktualizējas Krievijas ietekmē. Tā ir mūsu pašu vēsturiskā pieredze, kas liek visādiem melanholiķiem cerēt otrreiz iekāpt tajā pašā upē.

Kā toreiz, tā arī tagad ārējā ietekme šķiet skaidra. Divdesmit gadi pēc sakāves bijis pietiekams laiks, lai sovjeti/staļinisti atgūtos, sāktu apdzīvot savu nišu un iedrošināt savu atbalstītāju loku.

Bet tiesa gan, ka Latvijas „Putinu” mums gatavo ne „krievu” partijas – ušakovi te kā laimes lāči ar (laimes?) balalaiku (izmantošu paša jau pieteikto tēlu) piedancošanā. Latvijas „Putinu” mums gatavo latvieši.

Neredzu idejisku sakaru starp Kārli Ulmani un iespējamiem ieguvējiem no vadonistu idejas realizācijas – Šķēli, Lembergu, kas tur vēl pie šīs tēmas pazib? Ka viņi būtu ideālisti, ir laikam pēdējais, ko par šiem cilvēkiem var teikt. Varbūt nacionālisti? Latvija viņiem ir pie kājas. Tieksmi nodrošināt kontroli pār atlikušiem resursiem, ieskaitot valsts suverenitāti, – jā, to es redzu. Tieši šo pašu mērķu vadīts varu tur knaiblēs Putina klans. Paralēles ir acīmredzamas.

Es neticu, ka aiz vāvuļošanas par „prezidentālo republiku” Latvijā šobrīd stāv vairāk, nekā mēģinājumi pielietot putiniskos mehānismus, izknābājot smadzenes pelēkajiem tiem, kas „vēl nav cilvēki”.

[Lasītājs:] Laikam jau revolūciju mūsu paaudzē vairs nebūs. Atliek evolūcija. Modificēt gēnu pēc gēna.

Šķiet, ir kaut kāds ģenētisks trends, kas ved pie nācijas pašiznicināšanās, ko mēs laikam neprotam mainīt. Tas attiecas uz Latvijas krieviem pilnā mērā. Domāju, starp mums, tieši tāpat kā pašā Krievijā, ir kādi 10-12% liberāli domājošo, to, kas atsakās zombēties un nevēlas Krieviju Latvijā. Kas attiecas uz pārējiem, te neviens ne par ko nevar būt drošs.

Pašcenzūra kā mediju iekšējā pārliecība

Ņemiet par piemēru manu rakstu par SC pārņemto tehnoloģiju sabiedrības dezintegrācijai. Kā rakstīju savā iepriekšējā ierakstā, nosūtīju to tekstu krieviski rakstošiem medijiem Latvijā. Telegraf.lv noignorēja pilnībā, neatbildēja. RusDelfi laipni atbildēja, bet izvirzīja virkni prasību sakarā ar teksta kvalitāti, kuras man, nu tiešām, nebija iespējas ātri apmierināt, jo teksts ar katru stundu zaudēja sasaisti ar aktuāliem notikumiem Latvijā – divi salaveči tirgus placī kā gadalaikam piemērotā naida piecminūte (pusstunda, stunda?).

Nenopublicēja. Var jau būt, ka kvalitāte bija zema, nepiemērota, to es gan neizslēdzu. Bet ņemot vērā, ka pašu sagatavotie vai citu autoru gabali abos medijos, tā teikt, arī nav perfektuma un labas valodas prasmes paraugs, ka arī to, ka SC un Putinam adresētā kritika neparādās Latvijas krievu medijos vispār – nekad un nekādā mērcē -, secinu, ka tomēr ne kvalitātei bija tā izšķirošā loma nepublicēšanai.

Es atvainojos, ka tik daudz par sevi. Tas ir kā piemērs, lai pamatotu manu viedokli, ka Latvijas krieviski rakstošie mediji nav brīvi, būtībā neatbalsta vārda brīvību un ir iekļāvušies neostaļinisma virzības mašinērijā. Daži iekļāvušies sen, daži ir procesā.

Un tā varbūt vēl nebūtu lielākā nelaime, ja šis mediju neostaļinizācijas process būtu koordinēts, un tā būtu kādu ļaundaru ļaunā sazvērestība, jo tad to tikpat viegli būtu attīt uz pirmssazvērestības stāvokli. Tā nevar, jo šī iekļaušanās notiek brīvprātīgi, sekojot auditorijai un pat iekšējai pārliecībai. Un auditorija ar iekšējo pārliecību ir tāds, ka es, šķiet, tomēr biju vienīgais, kas šajā tirgū pamēģināja nopublicēt kaut ko kritisku pret ochranku, kas uzurpēja valsts varu Krievijā, un viņu sabiedrotajiem Latvijā.

Kaut kāda inde ir tikusi tajā iekšējā pārliecībā. Ir aktivizējies kāds saindēts gēns. Vienalga, varbūt ne gēns. Bet kā vēl izskaidrot, kāpēc absolūtais vairākums cilvēku sāk uzvesties pēc vienas programmas. Televīzijas programmas? Nedomāju vis, ka viss ir tik vienkārši.

Cilvēks ir nulle. Rīgas Dome rullē
Sapuvusī pārvalde – mūsu pašmāju neostaļinisms

Var saprast, kāpēc šis ģenētiskais braķis būtu piemeklējis krievus: Krievija ir impērija, kas iet bojā, un kolektīvajā apziņā izplatās ideja par kaut kādas Lielās Jēgas zaudēšanu. To var saprast. Galvenais bubulis nav ne galīgais infrastruktūras nodilums un augstā jaunu technogēnu katastrofu iespējamība, ne bezdarbs un drīzā nepieciešamība pārcelt veselas pilsētas, ne korupcija (kas ir vēl drausmīgāka nekā pat Rīgas Domē! Skat. šeit par TP varoņiem). Galvenais bubulis ir „tālāka Krievijas Federācijas sabrukšana”. Tā ka ne valsts un sabiedrības uzmanības centrā nav cilvēka bēdas. Uzmanības centrā ir pati valsts.

Skaidrs, ka tas ir staļinisma sindroms – cilvēks nav nekas, cilvēks ir nulle. Tāpat ir skaidrs, ka cilvēks pats savās acīs vairs nav nulle. Viņš ceļ labklājību, bet kaut kā zagšus, svēti ticot, ka īstā labklājība ir iespējama tikai caur koruptīviem darījumiem. Redz, kā iet Rīgas Domē! Staļinisma sindroms mutējis neostaļiniskā sindromā: izdzīvo stiprākais. Ja es kontrolēju likvīdus resursus, piem. būvniecības atļaujas, esmu dzīves karalis, bet tu esi nulle.

„Viņi bija pasīvi, sīksti un neiedomājami, fantastiski egoistiski.” Un vergi. Tā Strugacki. Jā, puscilvēki.

Pat Kremli nevajag, Latvijas elite rūkdama pārņem visinovatīvākās korupcijas shēmas. Latvijas elite jau sen ir „neostaļinizējusies”. Vai vienkārši tā arī nav destaļinizējusies? Esmu dzīves karalis, tu esi nulle. Neiedomājami egoistiski vergi.

Bet varbūt tāpēc arī Latvijas ekonomika ir tik vārga, neražojoša, neinovatīva un darba produktivitāte tajā ir tik zema, ka tā pastāv, lai tur – mūsu ekonomikā kā poligonā – pielietotu Krievijā izgudrotās korupcijas shēmas? Un tieši tāpēc arī uzsvars ekonomikas „attīstībā” un investīciju piesaistē tika likts uz spekulāciju ar nekustamo īpašumu, lai ātri saģenerētu un apgrozītu cash koruptīvām shēmām? Un ne ar ko ekonomiskāku to arī nevajag izskaidrot? Jo tieši tad būs izkristalizējies vienīgais potenciālais risinājums Latvijas problēmām.

Tas būtu norobežoties gan no Kremļa un ochrankas zelta laikiem, zelta shēmām un zelta investīcijām un norobežoties no pašu elites, tiem neostaļiniskajiem puscilvēkiem, kas bremzējuši Latvijas sociālo un ekonomisko attīstību. Neostaļinistu grupējumi, vienalga kā tie sevi sauc, TP, ZZS, LPP, SC, ir tas Latvijas „Putins”, tas vēzis, kas jāpārstāj barot ar svaigām asinīm, ar balsīm, ar smadzenēm knābāšanai.

Atliek tikai brīnīties, kāpēc gan igauņu politiskā elite nebija izvēlējusies kļūt par puscilvēkiem un savas valsts kolektīvo vēzi??

Kurš mācīsies no Ziemeļvalstīm?

Šis jautājums nemaz nav tik retorisks kā šķiet. Var izvēlēties kļūt par neiedomājami egoistisko vergu, vai izvēlēties mācīties – no Ziemeļvalstīm, no tās kultūras, kur cilvēks ir absolūtā prioritāte. Ne stiprākais, kas zagšus „izdzīvo”, bet katrs indivīds – dzīvo. Katrs! Te es uzkāpšu uz Latvijas nožēlojamo varžaci – katrs neatkarīgi no dzimtās valodas.

Runa nav par pabalstiem (vai varbūt ne tikai). Pirmkārt, runa ir par iedrošinājumu, morālo atbalstu, par visvienkāršāko patiesību par moderno valsti: valsts pastāv, lai palīdzētu katram savam pilsonim realizēt savu potenciālu un nodrošinātu minimāli komfortablu dzīvi savās robežās un, ja iespējams, arī ārpus tām.

Cilvēka dzīves kvalitāte, jeb vienkārši Kvalitāte kā nacionālā ideja. Tikai tāda valsts nopelna uzticību.

Ko es saprotu ar dzīves kvalitāti?

Ar dzīves kvalitāti es saprotu ne tikai personīgo komfortu, ko katrs, kam ir nauda (varbūt pat sazagta), var uzcelt savā izolētajā vidē kaut kur uz kāpas pie jūras, kur visapkārt ir bedraini ceļi, sadegušas mājas kaimiņos, ubagi sadzērušies cilvēki… Kam tā pils uz pašas kāpas Majoros? Kargina kgam? Tā, piemēram, nav vis dzīves kvalitāte. Tā, manuprāt, ir mantkārības verdzība un neiedomājams egoisms. Krieviski vārds ir žlobstvo (neatradu latvisku tulkojumu vienā vārdā). Žlobstvo nav dzīves kvalitāte, žlobstvo ir liela problēma.

Ar dzīves kvalitāti es saprotu izvēles brīvību, veselīgo un modernu vidi, iespēju gūt labu izglītību („intelektualizēties”), gūt modernu pasaules redzējumu, realizēt savus talantus, godīgā un cilvēka cienīgā ceļā tikt pie augstāka komforta, saglabāt veselību uzturot aktīvu dzīves veidu (veselīgu aktivitāšu popularitāte un pieejamība) un, protams, saņemt augstas kvalitātes medicīnas pakalpojumus nepieciešamības gadījumā.

Kurš pie mums mācīsies no Ziemeļvalstīm?

Shēmotāji, neostaļinisti? Protams, nē. Jāmācās ir mums pašiem. Nu, ja mēs gribam, lai mums ir cilvēku valsts, lai tā ir mūsu valsts, lai tā ir valsts mums.

Tad Latvijai jākļūst par ziemeļvalsti, kura tā ir jau tikpat daudz kā Igaunija – vēsturiski un kulturāli. Tikai šajā formātā Latvija var realizēties kā unikālā latviskā valsts. Kā mēs jau labi zinām, alternatīva Latvijai ziemeļvalstij ir tikai sovjetu Latvija, failed state, kuru mums ar baudu sagādātu mūsu failed elite, tikko jūs būsiet par to vēlreiz nobalsojuši.

„Tumsonīgiem egoistiem nāvīga ir tautas kultūras izaugsme,”

raksta Strugacki. Vēl viņi šaja pašā antiutopijā paredzēja „milzu sociālo satricinājumu laikmeta” atnākšanu, kad pelēcība zaudēs savas pēdējās kaujas. Lielas cerības dveš tas, ka šie satricinājumi atnesīs „nepieredzēto zinātnes attīstību un plašu sabiedrības intelektualizāciju”.

Tik tiešām Ziemeļvalstis ir intelektuālas sabiedrības. Un Igaunija tiešām arī iziet sava veida „intelektualizāciju”. Tā savulaik saglabāja spēcīgu intelektuālo bāzi Tartu universitātē, kur tika kalta nacionālā intelektuālā elite, kas pēc neatkarības atgūšanas paveica tik sekmīgas ekonomiskās reformas. Un nedomājiet, ka somi „barojuši” šīs reformas. Somijas un pārējo Ziemeļvalstu loma Igaunijas reformu veiksmē „aprobežojās” ar to, ka igauņi juta garīgo saikni ar saviem kaimiņiem.

Šī izvēle, kas nostiprināja garīgo saikni ar Ziemeļvalstīm un (sic!) ļāva pārņemt tādu vērtību kā biznesa ētika, nodrošināja arī lielāko ārvalstu investīciju ieplūdumu Igaunijas ekonomikā. Ne otrādāk. Apzinātā izvēle no rīta, investīcijas vakarā.

Paklanīsimies princim Kalvītim par Latviju-Neigauniju

Es kādreiz rakstīju par „Nigērijas prinčiem” Latvijā, ar tiem domājot tos TP baronus. „Nigērijas princis” ir sugas vārds tiem, ar ko normālajā pasaulē neviens nesarunājas un par pilnu neņem. Toreiz man tā asociācija radās sakarā ar Kalvīša lielīšanos par to, ka viņam bija paspiedis roku pats Vladimirs Vladimirovičs. Nu jā, nu kurš vēl? Ne jau Zviedrijas premjerministrs Kalvītim rokas spiedīs. Par ko Kalvītim Zviedrijas premjerministram spiest roku?

Protams, „nigērijas prinči” nav tikai TP. Latvijas ekonomika ir pilna ar tādiem prinčiem. Visi ir dzirdējuši par korupciju būvniecībā, kas līdzi nes nekustamā īpašuma burbuli, nepieņemamo būvobjektu kvalitāti. Vai atceraties, ka vienīgā ziemeļu būvfirma Skanska pirms septiņiem gadiem pameta Latvijas tirgu? Nesen Latvijas tirgu pameta SAS – pārdeva savas akcijas airBalticā. Bonnier pārdeva Dienu un Dienas Biznesu. Daudzi atceras Kempmayer lietu. Arī Parex ir no tās pašas sērijas. Tie tikai daži prinčošanas gadījumi.

Igaunijā Skanska joprojām darbojas. SAS nav pārdevis akcijas Estonian Airā. Bonnier nav aizgājis no Äripäev. Igaunijai nebija jāizputina savs budžets, izpērkot par nodokļu maksātāju naudu kādu prinču parexu, kuru neviena cienīga ārvalstu banka nebūtu ar mieru pārņemt.

Bija par ko Putinam spiest roku princim Kalvītim. Paldies par „Igauniju” kājām gaisā!

Pārmaiņas jāsāk ar izglītību

Vēlreiz: alternatīva Rietumu izvēlei ir pašizolācija un palikšana vienā kazemātā kopā ar Krieviju. Trešā ceļa nav. Vai nu ziemeļvalsts, vai nu Krievijas satelīts vai pat province.

„Tumsonīgiem egoistiem nāvīga ir tautas kultūras izaugsme.” Tāpēc pārmaiņas jāsāk ar izglītību. Latvijas šodienas bērniem jādod iespēja kļūt par normāliem brīviem cilvēkiem, kas cienīs sevi, apkārtējos un savu vidi, ieskaitot valsti. Es runāju par ilgtermiņa pārmaiņām.

Nedaudz jau rakstīju par izglītību pieaugušajiem ― nepieciešamām reformām televīzijā un valodas stilā, „Latvija ir valoda”. Stils noskaņo, motivē, tāpēc stilistikas izvēle bieži ir noteicoša. Šīm izmaiņām jānotiek tieši sabiedrības intelektualizācijas vārdā.

Patlaban televīzijas Latvijā veido ačgārnu priekšstatu par ārpasauli kā par kādu eksotikas un kuriozu pilnu trejdevīto ķēniņvalsti, pat citu planētu, klusē par tuvākajiem kaimiņiem Baltijā un neatstāj ne mazāko šaubu par to, ka Krievija ir vienīgā garīgi tuvā valsts. Latvijas televīziju traktējumā ja Latvija tik tiešām ir uz citas planētas, turpat atrodas arī Krievija. Tas jāmaina.

Latvijas varbūt ir ES un Nato dalībvalsts, liberāla un atklāta ekonomika, bet kultūras ziņā Latvija ir bezcerīgie Austrumi. Austrumeiropa nav ģeogrāfiskais apzīmējums. Tā ir ģeopolitika. Es domāju, ka nebūs pārāk tālu no patiesības pateikt, ka ar tagadējo Krievijas ārpolitiku un jauno aukstā kara stila konfrontāciju ar Rietumiem, tagad pamazām ceļas jauns „berlīnes mūris” starp Rietumeiropu un Austrumeiropu. Kulturāli Latvija ar savām televīzijām un ignoranci tagad izvēlas būt Austrumeiropā. Bet kad jaunais mūris būs gatavs, Latvija riskē tur palikt un pūst kopā ar Krieviju un dažiem citiem dižvadoņu režīmiem ar cilvēkēdāju tieksmi.

Orientējoties iekšienē uz Austrumiem un ļaujoties Krievijas maskultūras ietekmei, pirmkārt televīzijās, mēs, varbūt pat negribot, sūtām signālus arī uz āru: „mēs ar Krieviju, mēs neesam Rietumi, mēs esam post-Soviet.” Šos signālus uztver un apstrādā. Mūsu „nigerijas prinčus” labprāt redz Austrumos, bet Rietumos viņiem nav ar ko tikties.

Latvijas kultūrai un medijiem jāstimulē interesē par Ziemeļiem un Rietumiem. Jāstimulē svešvalodu apguve.

Jāizglītojas un jāmācās no Ziemeļvalstīm tiem, kas to vēlas. Tos, kas to nevēlas piespiest nevar un nevajag. Ir skaidrs, ka pirms jebkādas pārmaiņas par labu Latvijai ir iespējamas, ir jāpazūd esošajai ― neapmācāmajai ― elitei.