Fašisms kā nelaimīgo cilvēku nelaime

Atomizācija un izolētība arī nav individuālisms. Izolētība rada vienaldzību, apātiju, cietsirdību, un tādi atomizēti, ciniski, vīlušies cilvēki spēj apvienoties tikai ļaunumam, lai apkarotu kādu. Tas ir fašisms.

Pārlasīju savu Kas izēd latviešus, kuru man piemin kāds trollīc Dienā.lv gandrīz vai katru reizi, kad es kaut ko tur postoju 🙂 Ehh, ja tas trollīc to kaut reizīti izlasītu. Varbūt, par vienu portjanku pasaulē būtu mazāk. Neesmu iedomīgs, taču pats par sevi tas ieraksts nebija no sliktākajiem, ko es kādreiz esmu uzrakstījis. Galvenais, tas bija vairāku gadu novērojumu un pārdomu apkopojuma mēģinājums. Protams, varēja apkopot vairāk faktu, sistemātiski pierakstīt, lai pēc tam norādītu – redz, visas liecības un pierādījumi kā prokuratūrā, tīrs un glīts. Vai tam būtu lielāks spēks? Nedomāju, es taču nevienu neapvainoju, neceļu apsūdzības. Tie ir mani iespaidi. Un man pašam tie liekas pietiekams iemesls, lai gribētu pārmaiņas – gan valsts pārvalde, elitē, politikā, ekonomikā, gan sabiedrībā, sabiedrības locekļu attieksmē. Jo ja jau tā notiek Latvijā, ja jau tik daudz kas nepareizs, ja jau cilvēkus kas nomāc, nu tad ir tas kaut kas, tad jāmeklē, jāsaprot, kas tas ir. Vai nav?

Kāpēc es vispār rakstu par to trollīti? It kā vieglākais ir viņu noignorēt. Taču te lieta šķiet dziļāka. Cilvēks mutējis trollītī ne jau no labas dzīves, ne jau no daudz laimes, ne jau uz līdzenas vietas. Nelaimīgs ir cilvēciņš palicis. Un tad sāc aizdomāties, cik daudz mūsu dzīvē ir cietsirdības. Es, protams, nezinu, kas noticis ar to nelaimīgo trollīti, bet arī ja pat nekas īpaši slikts nenotiek par kādu personīgi, mums apkārt notiek daudz kā, kas nedara mūs laimīgus. Trolejbuss velk jaunieti 70 metrus ar durvīs iespiesto kāju. Tas no pēdējiem. Arvien biežāk ir ziņu par cietušiem bērniem – cietušiem no saviem vecākiem vai citiem pieaugušajiem, kas to nodara kaitējumu vājākam pilnīgi apzināti, ar prieku, ar baudu, relaksācijai. Jā, perverti, maniaki, psichiski slimi. Varbūt. Taču vai tad tiešām tik daudz pervertu, ka Latvijas ziņas pilnas ar viņiem? Neticas. Kaut kas tur iekšā, tais smadzenēs un cilvēku tīklos notiekas, kam nav jānotiek. Notiek vienmēr, arī labās, veselās, normālās-normalizētās sabiedrībās. Problēma jau nav tajā, ka notiek – cilvēkā ir daudz sūdu. Problēmā ir, ka nav pretindes.

Kas tā par pretindi? Patiesībā tas ir kaut kas, kas vienkārši ir sabiedrībā, nu kaut vai solidaritāte, cieņa, komunikācija, meklējot iespēju sazināties, veidot tīklus, sadarboties, nevis noslēgties, izolēties, izvairīties no nezināmā, jo visdrīzāk tas nezināmais nes ļaunumu. Veselais saprāts pačukst ausī – nē, tā nav pareizi, tam nav nākotnes, nevar sabiedrība izdzīvot, pārraujot iekšējās saites. Katram patstāvīgi jātiek galā ar savām problēmām, ar savu dzīvi. Un man kā jau liberālim jāatbalsta šis viedoklis ar degsmi, jo tāda ir it kā brīvība, un brīvībai ir sava cena.

Es ar visu sirdi atbalstu brīvību – un brīvībai ir sava cena, tā ir atbildība par brīvi izdarīto izvēli. Bet es neatbalstu šādu te “tiec galā kā proti”, jo šis uzstādījums nevienlīdzības apstākļos nav taisnīgs. Nav nekā taisnīgā tajā, kā cilvēki tikuši pie savām bagātībām mūsu bezlikumībā – nu, kaut vai 90-tajos. Jo ja kādam paliek kā vairāk, tad vienlaicīgi kādam citam tā paša paliek mazāk tajā pašā apjomā. Labi, ja tas notiek t.s. lūzeru slinkuma, pasivitātes, vārdsakot, pašu vainas dēļ, jo tas nozīmē, ka potenciālajam lūzerim kaut uz brīdi bija reālā izvēles brīvība – mācies, vēro, cīnies un tad tev ir šanse, ka tevi ne-fuck up, vai nedari neko, bet pēc tam vaino pats sevi. Es domāju, ka bija ļoti daudz tādu, kas izvēlētos neko nedarīt, neko nezināt, cerēt uz debesmannu un turpināt dzīvot sovjetu tipa valsts azotē, pat ja būtu iespēja mācīties, tikt informētam par notiekošā būtību utt. Bet tādu iespēju tikpat kā nebija nevienam.

Varēja nedaudz kompensēt zināšanu un pieredzes trūkumu ar veselo saprātu. Nu piemēram, neticēt Bankas Baltija piramīdai, jo kas izskatās pēc blēdības, ož pēc blēdības, skan kā blēdība, uzvedas kā blēdība, visticamāk ir blēdība. Bet ne visiem ir dzelžainas loģikas dotības, un tas pats par sevi nav noziegums, nevienam nav pienākums būt loģiskam, analītiski domājošam un domāt tikai pareizās domas. Man šķiet, te pamatā bija tas, ka valsts atteicās sniegt minimālās garantijas pilsoņu labklājībai – runa nav par naudu, runa ir par informāciju. Valsts atteicās nodrošināt vienlīdzīgus apstākļus visiem spēlētājiem, jo krāpniekiem tika dota iespēja nesniegt nepieciešamo informāciju. Atceros, bija daudz publikāciju presē par BB, interviju. Bet uz sovjetiskās pieredzes, kopējā nabadzības un neētisko biznesa prakšu fona man, droši vien tāpat kā daudziem citiem, izveidojās bloks tai BB kampaņai medijos – tā vienkārši nevarēja būt patiesība, vismaz lielā mērā. Es neatceros, vai bija arī kritiskas atsauksmes, vai prese tika nopirkta tik tālu, ka kritiķiem tika aizbāzta mute, kā tagad krieviski rakstošajos medijos Latvijā par Krieviju. Atkal ir runa par informācijas pietiekamību un vārda/mediju brīvību kā pamatlīdzekli demokrātijas īstenošanai.

Tā ka nē, tā nebija nekāda brīvība, jo tā nebija brīvā izvēle. Vismaz lielai, ļoti lielai daļai cilvēku. Un tam cilvēku kopeksistences apstākļos ir valsts, ka cilvēku augstās pakāpes organizācijas izpausme. Valsts pastāv, lai ieviestu spēles noteikumus ar vienīgu mērķi – lai līdzīgi pastāvošie dzīvotu paši un ļautu dzīvot pārējiem. Ja valsts to nenodrošina, tā ir slikta valsts, jo nepilda savas pamatfunkcijas. Liberālai, brīvai valstij jānodrošina, lai katram ir vienādas iespējas. Jo mazāk vienādas ir iespējas, jo nebrīvāka ir valsts. Naudas taisīšana ne vienmēr ir kapitālisms un ekonomika, tā dažreiz ir laupīšana uz lielceļa. Individuālisms ne vienmēr ir palikšana plikam likteņa varā. Atomizācija un izolētība arī nav individuālisms. Izolētība rada vienaldzību, apātiju, cietsirdību, un tādi atomizēti, ciniski, vīlušies cilvēki spēj apvienoties tikai ļaunumam, lai apkarotu kādu. Tas ir fašisms. Tā rodas monstrs.

Dažreiz rodas iespaids, mums ir visi “ingredienti” šai sērgai: nelaimīgi cilvēki, kam ne tikai stipri nevienlīdzīgi ir ienākumi, bet arī pašas iespējas; sašķelta, atomizēta, cietsirdīga sabiedrība; buksējoša demokrātija, kuru visi “iesaka” “pielabot”, bet faktiski ierobežot vēl vairāk; buksējoša ekonomika, jo nesaņem pietiekamu impulsu attīstībai – korupcija, nepietiekamas zināšanas, valsts ļauj šuleriem pelnīt un uzlabot konkurētspēju uz nodokļu nemaksāšanas pamata. Nepietiek tikai līdera. Krievijā sabiedrības brieduma un nelaimīgo cilvēku kaišu ziņā varam skatīties kā spogulī. Tur it kā arī līderis tā visai aktīvi piesakās un dabū 70% reitingu (bet nu par to reitingu var ilgi runāt, cik tam var ticēt, ja cilvēkiem cenzūras apstākļos vienkārši nav ar ko to līderīti salīdzināt, neviena cita pa televizoru tā ka nerāda). Vai tā ir mūsu paradigma? Vai mums tas jāiziet, jo savādāk nesanāk, jo tāda ir “karma”? Šķiet, ka nevienlīdzība, bezlikumības un netaisnīguma sekas nedod īpašu izvēli. Atkal nav izvēles. Nebrīvības ģenerē nebrīvības.

Es izvēlos veselo saprātu. Šķiet, iespējas vēl nav izsmeltas, ja vairums cilvēku – nelaimīgu un cietsirdīgu, atomizētu un piekrāptu – nobalso vēlēšanās nevis par kādu lētu klaunu, Šleseru vai Urbanoviču, bet par Dombrovski vai Vienotību. Vai nobijās, vai saprata, ka ar melns ir melns? Nu, tad laikam zina, pat tie nelaimīgie zina, kas ir melns. Daži zina un vienalga balso par tiem krāpniekiem. Cerībā… Bet veselais saprāts pastāv un nav viņš labi situēto, par sevi pārliecināto liberāļu privilēģija.

Pastāv, bet nepietiek. Reizēm šķiet, Latvijas politikā ir viss kaut kas, tikai ne veselais saprāts. Ir tik veiksmīgas valstis apkārt, Igaunija, Somija, Zviedrija. Kopē, tulko latviski, pieņem, īsteno. Tikai mācies! Nē, politiķiem labāk patīk pačīkstēt presē, atrast miljonu attaisnojumu – un turpināt it kā Latvija reitingos vēl nav par 30 vietām zemāk par kaimiņiem. 2011 Index of economic freedom. Ņem katru tādu reitingu, pēti, viss ir uzrakstīts – un labo, maini. Tikai mācies! Es tiešām, goda vārds, nesaprotu, kāpēc tas nenotiek. Varbūt es daudz ko nezinu. Protams, ka nezinu, bet ja kaut kas tajā virzienā būtu noticis, vai tad nebūtu jāparādās nu kaut kādiem rezultātiem?

Nav to labo ziņu. Nu jā, it kā par to KNABa Vilnīti bija ok, ka jāatbrīvo viņš. Vai tad tas sen nebija skaidrs? Kompromisi? Jānogaida pareizs moments? Bet tad tā vairs nav veselā saprāta politika. Tas nozīmē, ka šī ziņa neko īsti nespēj vairs ietekmēt sabiedrības dezintegrācijas procesā. Kaitējums jau ir nodarīts. Kaitējumu nodarīšana turpinās.

Kas būtu labas ziņas? Tās, kas liecinātu par to, ka notiek pozitīvas pārmaiņas. Jā, es zinu, cik bezgala tukši tas skan, bet kategorijām jādod kaut kādas vispārīgās definīcijas. Nu, teiksim, ja uzreiz pēc 19. decembra Lukašenko režīma noziegumiem Minskā, kad piekāva vairākus simtus cilvēku, dažus ļoti smagi (kādai meitenei miliči ar stekiem sašķaidīja kājas kaulu, kādu 65-gadīgo opozīcijas prezidenta kandidātu piekāva līdz ļoti smagam stāvoklim), Latvijas parlaments šos noziegumus nosodītu un iniciētu sankcijas pret Lukašenko personīgi un viņa režīma golovoreziem, tad, manā skatījumā, šī ziņa liecinātu par pozitīvām pārmaiņām Latvijā veselā saprāta garā. Bet tas nenotika.

Ja Vienotība – ne valdība, bet tieši partija kā parlamentārās demokrātijas pamatinstitūts – publicētu stratēģiskus priekšlikumus nevienlīdzības mazināšanai Latvijā. Par tiem, varbūt, daudz strīdētos, jo tur pilnīgi noteikti būtu kādi punkti, kas tiktu vērsti oligarchu ietekmei, pilsoņu nevienlīdzīgo iespēju izlīdzināšanai utt. Tāpat ar mediju darbību regulējošajiem likumiem – ja kāda partija nāktu klajā ar priekšlikumiem, kas likumos jāgroza, lai nodrošinātu lielāku preses un vārda brīvību (vismaz šajā ierakstā man, es ceru, vairs nav jāpaskaidro, kāpēc es to uzskatu par absolūti nepieciešamu un steidzamu lietu) un mediju īpašnieku atbildību sabiedrības priekšā. Tad tas liecinātu par pozitīvām pārmaiņām.

Ja kāds valdībā, vai Vienotībā vai varbūt pat ZZS (ui, nezinātniskā fantastika) kāds pateiktu: jā, mēs labi apzināmies, ka mums nebūs vēlamo izmaiņu ekonomikas struktūra, nebūs izaugsmes perspektīvu, nebūs iespēju panākt attīstītākas EU valstīs un pat Igauniju iedzīvotāju ienākumu un dzīves kvalitātes ziņā – nekad nebūs -, ja mēs nesāksim ražot lielāku pievienoto vērtību – un tam vajag inovācijas, inovāciju biznesu – un tam vajag, lai bizness pats to gribētu, – un tam vajag, lai bizness uzticētos savai valstij un šeit, uzticoties biznesam un valstij, atnāktu ārvalstu investīcijas – un tam vajag sabiedrības uzticību, jo bizness nāk no sabiedrības utt. – un tam vajag, lai mazinātos tā drausmīgā nevienlīdzība sabiedrībā – un tāpēc mēs domājam, ka mums beidzot bargi un nežēlīgi jāapkaro nodokļu nemaksāšana un tāpēc jāreformē un jāspēcina VID, KNAB, policija, prokuratūra, tiesas utt.- tātad, mēs labi saprotam, kur jāsāk atritināt šo kamolu, ka līdzās budžeta konsolidācijas problēmām un sarunām ar ārvalstu aizdevējiem mums tikpat daudz jānodarbojas ar neuzticības un nevienlīdzības mazināšanu sabiedrībā, un tai jākļūst par mūsu galveno stratēģisko prioritāti.

Tā būtu ziņa, kas liecinātu par pozitīvām pārmaiņām. Par to, ka mēs negaidām pasīvi tuvojamies nelaimīgo cilvēku nelaimi – fašisma monstru – mūsu brutāli nevienlīdzīgajā sabiedrībā.

Varbūt kāds teiks, figņa, tas ir blah blah blah, viss sen ir zināms, tur jācīnās ir ar oligarchu ietekmi, kas nekam tādam neļautu notikt pašā iedīglī. Yup, varbūt, visticamāk, ka tā tas ir, ka oligarchu ietekme ir ļoti spēcīga un ne-oligarchu ietekmes nemaz nav vai tā ir kaut kāda margināla. Varbūt. Bet visā priekšvēlēšanu kampaņas laikā, nemaz nerunājot par pēcvēlēšanu laiku, neatceros, ka būtu dzirdējis no Vienotības vai kāda cita kaut kādu loģisku politisku piedāvājumu par stratēģiju, par uzticību un vienlīdzību, par izpratni par šīm lietām, par kopsakarībām. Vai ir tā izpratne? Vai nebija laika par to padomāt? Tādā gadījumā nebija laika padomāt par pašu galveno politikā. Nesaku, ka man bija taisnība, kad es kritizēju Vienotību, bet stratēģiskā kodola tās politiskajā piedāvājumā kā nebija, tā nav.