Ir ļoti iespējams, ka mēs esam liecinieki tam, ka Krievijā jau trešo reizi pēdējos simts gados sabrūk valsts pārvalde. Cik ilgi vēl pastāvēs Putina režīms un kas atnāks tā vietā?
Aizvadot 2010. gadu, jeb viņi vairs nebija cilvēki
Spriežot pēc pēdējiem notikumiem, Krievijā vienam valsts izvarotājam ar spāru pievienojas vēl viens – pelēcīgi brūna biomasa. Vienvārdsakot, sabiedriskajā un mediju telpā ienāk 90. gadu bērni, tā apšaubāmās audzināšanas un apšaubāmās izglītības paaudze.
Pirms gada Elles lokos citēju Strugacku „Grūti būt dievam”. Nedaudz pārfrāzējot vienu citātu, par šo jauno aktieri var teikt: viņi vairs nebija cilvēki. Viņiem vēl ir 17-25 gadi. Viņi vēl sevi parādīs. Un vēl vienu citātu, nepārfrāzējot: Kur triumfē pelēcība, pie varas atnāk melnie.
Atliek tikai brīnīties, kā talantīgs rakstnieks, domātājs, filozofs spēj tik precīzi paredzēt notikumu gaitu, neiedziļinoties detaļās. Patiesībā detaļas drīzāk traucē, aizēno the big picture, kura domātājam jāredz. Laikam es tikko atradu attaisnojumu savai attieksmei pret notikumu komentēšanu 😉
Krievija un Latvija
Pa šiem diviem aktīvās blogošanas gadiem esmu daudz uzmanības pievērsis tendencēm Krievijā. Mani latviešu lasītāji šad tad man pārmetuši šo aizraušanos. Bet es par to domāju un rakstu vienmēr tieši Latvijas kontekstā, kas no tā būtu secināms Latvijai, mums, kas dzīvo ne tikai kaimiņos, bet praktiski Krievijas mediju telpā, runājam krievu valodā un līdz ar to daudzējādā ziņā esam ietekmējami un manipulējami. Kaut vai teorētiski, taču ļoti bieži visai praktiski. Dēļ savas padomju pagātnes esam ļoti jūtīgi attiecībā uz to, kas notiek Krievijā. Es daudz, šķiet, to esmu kritizējis, rakstot, ka sen ir laiks mums pārorientēties uz Rietumiem, psicholoģiski, mentāli, kulturāli, uzskatu ziņā. Vai tas notiek? Nezinu, īpaši neredzu. Taču tas nenozīmē, ka nenotiek.
Krievija aizvada 2010. gadu ar slepkavībām pilsētiņā Kuščovskaja valsts dienvidos, kur tie bandīti, jeb „melnie”, kas atnāk tur, kur triumfē „pelēcība”, šķiet, triumfēja vairākus gadus, atrodoties pie oficiālās varas grožiem, terorizējot, paverdzinot, izvarojot un, jā, arī slepkavojot pilsētas iedzīvotājus. Krievija aizvada šo gadu ar miliču slepkavībām, neonacistu grautiņiem un asins izliešanu etniskās sadursmēs.
Salīdzinot Latviju ar Krieviju, es ar atturīgu lepnumu atzīmēju, ka Latvijai dažas svarīgas lietas – ko man ir iecere aplūkot – tomēr ir izdevušas. Taču tas, diemžēl, nenozīmē, ka Latvijā esam brīvi no tās „pelēcības”, pēc kuras triumfa pie varas var atnākt „melnie”. Tieši no tā es baidos visvairāk. Tieši tāpēc es tik daudz rakstu par Krieviju.
Putina režīms 2000–2011? 2012?..
Ir ļoti iespējams, ka mēs esam liecinieki tam, ka Krievijā jau trešo reizi pēdējos simts gados sabrūk valsts pārvalde. Atšķirība no iepriekšējām reizēm ir tāda, ka šoreiz, šķiet, neviens valsts institūts, neviena spēka struktūra, ne armija, ne policija, ne pat drošības dienests nav pasargājies no totālās korupcijas sērgas. Salīdzinājumam: PSRS kolapsa laikā valsts institūti – iekšlietu un drošības, centrālā banka – spēja turpināt funkcionēt arī jaunajās neatkarīgajās valstīs. Tas ļāva Baltijas valstīm un pašai Krievijai saglabāt sabiedrisko mieru un turpināt ekonomiskās un politiskās reformas.
Reformu gaita, veiksme un dzīvotspēja Baltijas valstīs un Krievijā bija, protams, ļoti atšķirīga. Diemžēl, Krievija jau 1992. gada beigās izvēlējās neturpināt liberālās politiskās reformas, atstādinot Gaidara valdību, kas atradās pie varas nepilnu gadu.
Tad Krievijā sākās laika posms, kuru populists Putins vēlāk nodēvēja par „vētrainajiem deviņdesmitajiem” – kad reformu vietā prezidenta Jeļcina administrācija un Černomyrdina valdības ieviesušas tādu ekonomikas struktūru, kas veicinājusi dramatisku noslāņošanos sabiedrībā: ekskluzīvi elitāru valsts īpašumu privatizāciju un pieaugošu ekonomikas monopolizāciju, ekonomikas de-diversifikāciju un vēl lielāku valsts ieņēmumu atkarību no dabas resursu eksporta.
Ar monopolizēto ekonomiku ir viegli manipulēt un salīdzinoši ātri padarīt to par šaura grupējuma ienākumu avotu. Monopolizētā ekonomika ir, kā brīvā tirgus ekonomikas antipods, nesadzīvo ar plurālistisko demokrātiju. Jo tieši plurālistiskā demokrātija, jeb politiskā konkurence, ir vienīgais mechānisms, kas spēj radīt institūtus, kas, savukārt, spēj kaut cik ierobežot monopola stāvokļa izmantošanu savās personīgajās vai sava šaurā grupējuma interesēs.
Demokrātijas institūtu iedīgļiem neļāva pilnā mērā attīstīties maigi autoritārais Jeļcina-Černomyrdina valsts pārvaldes modelis. Savukārt Putina Krievija vairs nevarēja samierināties pat ar šiem vārgajiem iedīgļiem un ķērās pie radikālām politiskām reformām. Nemainot līdzekļu sadales pamatprincipus ekonomikā, Putins ierobežoja vārda brīvību un praktiski likvidēja politisko konkurenci un vēlēšanas, jeb parlamentārismu un politiskās varas atbildību pilsoņu priekšā. Tā monopolizētajai ekonomikai pieskaņojās politika, pārvēršot nepilnīgu demokrātiju, jeb maigu autoritārismu, par diktatūru.
Putina režīma agrīnajos gados manipulējamā sabiedrība nespēja pretoties populisma valdzinājumam, solījumiem par stingro roku, kārtību un „likuma diktatūru”. Demokrātijas institūtu likvidācija ne tikai atņēma sabiedrībai iespēju kontrolēt varu, bet arī Kremlim iespēju saklausīt sabiedrību, izprast sabiedrībā notiekošo un adekvāti uz to reaģēt. Tā kā atpakaļsaite vairs nedarbojas caur partijām un vēlēšanām vai medijiem, par vienīgo komunikācijas kanālu iedzīvotāju rīcībā, lai novadītu savu neapmierinātību līdz elitei, palikuši ielu protesti, nekārtības un grautiņi.
Šobrīd polarizētās Krievijas sabiedrības vienā galā turpina konsolidēties neticami lieli naudas līdzekļi valsts pārvaldītāju rokās, kamēr šīs sabiedrības otrā galā briest un tagad jau sāk rauties uz āru neapmierinātība ar nabadzību, līdzekļu pārvaldītāju kārtas privilēģijām un nelikumību.
Šķiet, par nelikumību un liekulību vispirms, jo par ieganstu neonacistu manifestācijai 2010. gada 11. decembrī, kad pie Kremļa sapucējušies ne mazāk kā 10 tūkstoš cilvēku, kalpoja tas, ka korumpēti miliči palaida brīvībā aizdomās turamo par kāda futbola fana slepkavību. Tātad sieg heil bļaujošais pūlis pie Kremļa sienām ir pavirzījies savā pasaules kopsakarību izpratnē tik tālu, ka, šķiet, sāk apzināties saikni starp netaisnīgumu, nelikumību un korupciju.
Nākamajā solī šajā virzienā sagaidāma ir saiknes apzināšana starp korupciju milicijā un korupciju varas olimpā un tad starp korupciju un neefektīvu valsts pārvaldi. Korupcijas ikgada apjomi Krievijā tiek lēsti ap 300 līdz 500 mlrd. dolāru, gandrīz tikpat lieli, cik valsts budžets. Kādam taču šī nauda jāatņem. To arī atņem tiem pusaudžiem, kas iziet laukumos, viņu vecākiem, tiem pārējiem 140 miljoniem cilvēku, kas nepiedalās tajās sociālā nodrošinājuma otkatu schēmās, kur apgrozās miljardu Krievijas dabas resursu nauda.
Vēlreiz, tas, vai neonacisti sāk izprast šīs kopsakarības, ir mana interpretācija. Jo kāpēc viņiem bija jāiziet – no savām ierastajām tumšām ielām, kur viņi kā situši, tā sitīs kaukāziešus un viesstrādniekus – protestēt laukumā pilsētas centrā? Tikai, lai viņus sadzirdētu vara un sabiedrība. Tātad kopsakarības.
Polarizācija sabiedrība var jau pavisam drīz sasniegt tādu līmeni, kad varas rīcībā nebūs spēku apturēt tūkstošus neonacistiski noskaņotus pusaudžus, un OMON drīzāk pievienosies pūlim, nekā mēģinās to apturēt un izkliedēt. Lai saglabātu kontroli pār valsti tajā fāzē varai būs vajadzīgi veselīgi un uzticīgi spēki, kuru tai visticamāk nebūs. Elite sašķelsies, valsti sāks pārņemt panika, bet organizētākie izradīsies kriminālie grupējumi un neonacistu tīkli.
Var arī prognozēt, ka konfliktam elitē sekos arī federatīvās valsts sabrukums, jo tie reģioni, kuru elites spēs noturēt situāciju zem savas kontroles, sāks nodalīties no federācijas. Bet arī šajā ziņā impērijas gala otrā fāze būs atšķirīga no impērijas gala 90. gadu fāzes.
Atdalīsies vairs nevis vairāk vai mazāk gatavas valstis ar funkcionējošu autonomu pašpārvaldi un jaunu demokrātisku eliti, bet jēli impērijas gabali, kuru galvenais uzdevums būs nodrošināt vietējām Putina režīma ieceltajām elitēm kontroli pār resursiem. Kaut kas līdzīgs Vidusāzijas sultanātu scenārijam 90. gadu impērijas sadalīšanās rezultātā. Līdz ar to jauni veidojumi Krievijas Federācijas teritorijā neizbēgami būs iekšpolitiski nestabili un ekonomiski degradēti. Visticamāk notiks vairāki mēģinājumi militārā ceļā atkalapvienot valsti. Kopumā polarizācija sabiedrībā un esošās valsts pārvaldes sabrukums nozīmēs pilsoņu karu Krievijā.
Lai novērstu šos draudus, Kremlis mēģina reformēt miliciju/policiju un armiju. Ik pa brīdim elites līmenī tiek atkārtoti aicinājumi modernizēt valsti kopumā. Modernizācija retorika tiek deleģēta Putina režīma „inteliģentajai” sejai, prezidentam Medvedevam. Tai pat laikā neaizskarti paliek paši korupcijas un sociālās polarizācijas pamatiemesli – autoritārā režīma birokrātijas feodālās privilēģijas, šīs saplūdušās ar kriminālu birokrātijas visatļautība un nekontrolējamība, kas tapa iespējamas tikai un vienīgi pateicoties pirmo politiskās konkurences iedīgļu iznīdēšanai. Tikmēr diktatūra uzsāk arvien jaunas valsts budžeta liela mēroga izlaupīšanas schēmas (tiesības rīkot 2014. gada Ziemas olimpiskās spēles, 2018. gada PČ futbolā un daži citi megaprojekti).
Uztverot pro-demokrātijas opozīciju par bīstamāko ienaidnieku, Putina režīms visticamāk mēģinās pietuvināt sev neonacistu organizācijas. Izskaidrojums šai rīcībai ir ļoti vienkāršs: ogļūdeņražu oligarchu un VDK virsnieku diktatūra skaidri redz šajās organizācijās sev tuvu sociālo bāzi, ar kuru uzskatiem un mērķiem samierināties un pat tiem piekrist ir daudz vieglāk nekā ar liberāļu uzskatiem un mērķiem. Tie vienkārši ir pareizi jānokanalizē. Galu galā protestējot pret nelikumību un korupciju milicijā, neonacistu dūriens ir vērsts ne tik daudz pret pašu miliciju, cik pret cittautiešiem, iebraucējiem. Protestējot pret nelikumību un korupciju, neonacisti laikam būtu pēdējie, no kuriem sabiedrība var sagaidīt ētikas principu nostiprināšanu politikā.
Steidzama režīma liberalizācija ir vienīgā iespēja nepieļaut karu valstī. Pro-demokrātijas opozīcija, kas tagad praktiski neeksistē galvenās Krievijas masu mediju auditorijas – televīzijas skatītāju – acīs, varētu piedāvāt un īstenot savu rīcības programmu tai ārkārtas situācijai, kurā atrodas Krievija. Taču visticamāk Putina elite nekad nepiekritīs koalīcijai ar demokrātiem, jo tas apgrūtinās elites feodālo visatļautību, kam neizbēgami sekos kriminālatbildība par korupcijas un citiem noziegumiem.
Režīma liberalizācija, lielāka demokrātija, politiskās konkurences pieļaušana un vēlēšanu atjaunošana nozīmē pirmkārt lielāku sabiedrības iesaistīšanu politiskajos procesos. Bet Krievijas gadījumā arī šis ceļš īsā termiņā var pasliktināt chaosu, un viedokļu gūzmā vairums vienalga sadzirdēs tikai tos skaļākos un primitīvākos – neonacistu – lozungus. Ja liberalizācijas iespēja jau ir palaista garām, tas varētu nozīmēt tikai vienu: neatgriešanās punkts pārmaiņās Krievijā ceļā uz chaosu ir sasniegts.
Pietuvinot sev neonacistus, varai tas kādu brīdi varētu radīt ilūziju par kontroles atgūšanu, bet patiesībā koķetēšana ar pūli tikai spēcinās pašus neonacistus. Uz šī viļņa, ilūzijas apžilbināts, režīms ar neonacistu atbalstu ķerties pie „kārtības ieviešanas” Krievijas vēsturiskajā stilā, represējot citādi domājošos. Jādomā, ka ieslodzījuma pagarinājums Michailam Hodorkovskim līdz 2017. gada beigām loģiski iekļaujas šajā taktikā: režīms redz galveno ienaidnieku liberāļos un cīņā par izdzīvošanu arī turpmāk spēku vērsīs pret pro-demokrātijas opozīciju.
Šie notikumi būs ārkārtīgi bīstami Krievijas kaimiņiem, īpaši tiem, kuri var būt pievilcīgi bēgļiem un krimināliem grupējumiem. Vai Latvija spēs sevi pasargāt no šādu notikumu attīstības un to sekām? Tagad runājot par savu atbalstu vīzu atcelšanai Krievijas ieceļotājiem EU, Latvija atstāj visai vieglprātīgas valsts iespaidu. Ir jauki un svarīgi domāt par uzņēmēju tūlītējām interesēm, bet valstij jārūpējas par visas sabiedrības prioritātēm ilgākā termiņā – drošību un iekšējo stabilitāti. Var gadīties, ka tieši šajā situācija Latvijai, pārējām Baltijas valstīm, kā arī Polijai un Somijai būs nepieciešams sabiedroto – NATO – atbalsts, lai aizsargātos no iekšējā kara Krievijā.