Izrēķināšanās ar žurnālistu. Demokrātijas sabotāža? Atbild Vienotība

Sakarā ar žurnālista Leonida Jākobsona vajāšanu pēc Nila Ušakova elektroniskās sarakstes publicēšanu 2011. gadā esmu griezies ar jutajumiem pie dažiem politiķiem – pie Alekseja Loskutova, Veiko Spolīša, Andreja Judina un Sarmītes Ēlertes. Jā, visi Vienotība, tā nu ir sanācis, my bad, un tas galīgi nav domāts nedz šīs partijas populirizēšanai, nedz pelšanai. Ja manus jautājumus redz politiķi no citām partijām – laipni lūdzu, publicēšu arī jūsu komentārus.

Sarmīte Ēlerte atbildēja pirmā. Veiko Spolītis paudis morālo atbalstu, ko es augsti vērtēju, bet saturu atstāja bez komentāra. Atbildēja arī Aleksejs Loskutovs. Tāpēc es ņemu atpakaļ savus pārmetumus viņam par augstprātību.

Jautājumi
Vai šāda Ekonomikas policijas izturēšanās pret žurnālistu un pret jebkuru citu cilvēku – bet pirmkārt pret žurnālistu, kas profesionāli nodrošina sabiedrības tiesības uz informācijas pieejamību, – ir pieļaujama mūsu valstī?

Kā varēja notikt tas, ka policijas darbinieks cilvēka iebiedēšanai var viņu patvaļīgi norīkot uz “ekspertīzi” uz mēnesi psichiatriskā slimnīcā? Vai nebūtu jāpārskata normas, kas pieļauj neierobežotu ņirgāšanos par cilvēkiem un var acīmredzami kalpot kā ierocis pret oponentu?

Kā tas ir iespējams, ka valsts policija neizmeklē publicētās Ušakova sarakstes saturu, bet tā vietā valsts policijas darbinieki, spriežot pēc publicētiem faktiem, apkalpo šī paša politiskā līdera privāto atriebības kampaņu pret žurnālistu?

Kā tas ir iespējams, ka Jākobsons Latvijā 2013. gadā paliek viens pats pret policejisku patvaļu? Iznāk, ka neviens Latvijā nevar būt drošs un justies pasargāts no Latvijas politiķu vēlmes izrēķināties ar saviem oponentiem?

Es gribētu zināt, vai Jums un Jūsu partijai kaut kas ir padomā, kā nodrošināt cilvēka brīvību no patvaļas un garantēt vārda brīvību sabiedriskajā telpā Latvijā 21. gadsimtā? Būšu pateicīgs par atbildi, kuru nopublicēšu blogā.

Sarmītes Ēlertes atbilde
Jākobsona lietā tiesai (ja lieta līdz tam nonāks) būs jālemj, vai Jākobsons, publicējot Ušakova saraksti ir kalpojis būtiskām sabiedrības interesēm – uzzināt par amatpersonu svarīgu informāciju, un vai šīs sabiedrības intereses šajā konkrētajā gadījumā stādāmas augstāk par Ušakova tiesības uz privātās sarakstes neaizskaramību. Man nenāk prātā, ka līdzīga lieta būtu bijusi Latvijas tiesās, bet pat ja Jākobsons Latvijā zaudētu, man šķiet, ka viņam būtu labas izredzes uzvarēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Otrs jautājums, kuru Jūs uzdodat, ir par to, kāpēc viņš mēnesi bija jātur psihiatriskajā slimnīcā, lai konstatētu, ka viņš ir vesels. Sazināšos ar krimināltiesību zinātāju, deputātu Andreju Judinu – man šķiet, ka par šo viņām būtu kas sakāms.

Papildinu Sarmītes atbildi ar viņas repliku TwitLonger (šeit):

Par nedarbiem ir jāatbild

“Jākobsona lieta” atklāj nopietnus pārkāpumus, par kuriem Ušakovam ir jāatbild pēc būtības. Kriminālapsūdzības celšana Leonīdam Jākobsonam būtībā apstiprina, ka viņa publiskotā Nila Ušakova elektroniskā sarakste ir autentiska. Tātad Saskaņas centra priekšsēdētājs tiešām ir saņēmis finansējumu no Krievijas vēstniecības, sadarbojies ar Krievijas vēstniecības “speciālajiem diplomātiem” un noteicis, kas jādara lielākās krievu valodā raidošās televīzijas ziņu dienestam. Tie ir ļoti nopietni pārkāpumi un Nilam Ušakovam par tiem ir jāatbild pēc būtības.

Jākobsons izgaismoja Ušakova biedrošanos ar Krievijas “diplomātu”, vēlāk Latvijā “nevēlamu personu” Aleksandru Hapilovu, pieprasījumus un atskaites par Krievijas naudas izlietojumu Ušakova vadītajās sabiedriskajās organizācijās. Sarakste liecina, ka Saskaņas centra priekšsēdētājs, būdams deputāta kandidāts, aktīvi sniedza konkrētus norādījumus par sižetu veidošanu Pirmajam Baltijas kanālam, tādējādi tieši ietekmējot televīzijas raidījumu saturu.

Leonīdam Jākobsonam ir celta apsūdzība pēc Krimināllikuma 144. panta – par korespondences noslēpuma pārkāpšanu. Tomēr, ja un kad lieta nonāks tiesā, tai būs jāizvērtē publiskotās informācijas sabiedriskais nozīmīgums, jo žurnālistam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums publiskot viņā rīcībā esošu informāciju par amatpersonu, ja tā ir sabiedriski nozīmīga. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairrākkārt savos spriedumos ir lēmusi par labu žurnālistu tiesībām publiskot sabiedrībai būtisku informāciju.

Alekseja Loskutova atbilde
Tā arī ir augstprātība uzskatīt, ka atbildei uz Jūsu jautājumiem jābūt manai prioritātei. Ja Jūs esat pietiekami vērīgs, būtu pamanījis, ka es uz šiem jautājumiem atbildēju tviterī. Rezumējot, – policija pilda savus pienākumus. Patīk tas kādam vai nē, bet uzraugošais prokurors nesaskata nedz patvaļu, nedz izrēķināšanos, nedz vārda brīvību ierobežošanu izmeklētāja rīcībā. Es augstu vērtēju žurnālistu darbu un apzinos ar to saistītus riskus. Situācijas centrālais jautājums ir samērība vai nesamērība starp Nila Ušakova korespondences noslēpuma pārkāpšanu (kas pati par sevi nenoliedzami ir prettiesiska) un sabiedrības tiesības uz informāciju, kura atklāj publiskā politiķa patiesu seju. Samērības vērtēšana ir ārkārtīgi sarežģīts un svarīgs darbs, lai to izlemtu izmeklētājs, pieņemot lēmumu par krimināllietas izbeigšanu. Tāpēc nesaskatu pamatu pārmest viņam lietas izmeklēšanu un nosūtīšanu kriminālvajāšanas uzsākšanai, kā arī neredzu, kāpēc jāpārmet prokuroram lietas nosūtīšanu tiesai. Tiesa vērtēs samērību un tiesa pieliks šai lietai punktu.

Mans komentārs
Centrālais jautjums Jākobsona lieta, man šķiet, tomēr ir policijas patvaļa, policijas izmantošana, lai izrēķinātos ar žurnālistu, vārda brīvības ierobežošana amatpersonas interesēs. Te acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar likumu – gan likumu pašu, kas pieļauj patvaļu, gan likuma izpildi. Risināt to var tikai politiski, pieņemot politisku lēmumu.

Runājot par tiesas prāvu, tāpat kā Sarmīte, es neņemos spriest par sarakstes publicēšanas likumību. Aleksejs uzsver korespondences noslēpuma pārkāpšanas prettiesiskumu, kam es arī varu piekrist. Es arī uzskatu, ka par to jālemj tiesai, un tādu jautājumu es neuzdodu un nemēģinu to apspriest. Sarmīte uzskata, ka tiesa lems arī par to, vai publikācija ir kalpojusi sabiedrības interesēm. Aleksejs izsaka līdzīgu domu par to, ka tiesa vērtēs privātas sarakstes noslēpuma neievērošanas un sabiedrības ieguvuma samērību. Tam nevar nepiekrist.

Protams, šī samērība ir jāizvērtē. Taču privāti par to, vai tas ir bijis sabiedrības interesēs, mēs pilnīgi droši varam spriest paši. Man nav vajadzīgs tiesas spriedums, lai izveidotu savu viedokli par to, vai man jāzina, ka Ušakovam ir bijušas attiecības – kādas, profesionālas, lietišķas, finansiālas, dienesta, to lai izmeklē kas kompetents, – ar personu, kurš no Latvijas tika izrādīts par speigošanu. Šo faktu nozīmi katrs no mums var novērtēt pats. Es protams nevaru kvalificēti izvērtēt samērību, par kuru runā Aleksejs, un tam man ir vajadzīgs tiesas spriedums, ko es, protams, esmu gatavs respektēt.

Tas, par ko man nav viennozīmīgas atbildes, ir kāpēc Latvijas valsts pieļauj izrēķināšanos. Cik es saprotu, tam, kas ir noticis ar Jākobsonu līdz šim – līdz tiesai, bija maz kopīga ar izmeklēšanu. Izrēķināšanās notiek pirms tiesas un šim nolūkam, acīmredzot, ir daudz paņēmienu. Es nesaprotu, kā atklātie sakari ar ārvalstu speciāliem dienestiem var neinteresēt ne Latvijas valsts dienestus, ne politiskos konkurentus. Un es uzskatu, ka uz šīs vienaldzības fona Latvijā ir iespējami uzbrukumi žurnālistam, izrēķināšanās ar politiskiem oponentiem un vārda brīvības ierobežošana – ko es, piemēram, ļoti skaidri redzu kā ikdienas praksi Latvijā krievu valodā producētajos masu medijos.

Vai tā nav sabotāža? Demokrātijas sabotāža no politiskās elites un valsts dienestu puses? Vai tiesa būs spējīga atbildēt uz šiem jautājumiem? Ja būs, tad var piekrist Aleksejam par to, ka tiesa pieliks šai lietai punktu. Bet kaut kas liek man par to šaubīties. Tiesa arī nedzīvo uz makoņiem, tai gan ir svarīgs sabiedrības viedoklis, noskaņojums, dominējošā attieksme -, vismaz lai saprastu kādas šai problēmai ir tūlītējās un ilgtermiņa sekas.

Es ceru, ka es pareizi lasu Sarmītes Ēlertes viedokli tajā ziņā, ka būtiskākais ir tomēr Ušakova sarakstes saturs, par kuru, cik es saprotu, nenotiek nekādas izmeklēšanas.