Nevar tikai nedaudz pazagt, pablēdīties, palaupīt valsts budžetu, nedaudz pauzurpēt – nevar būt “mūsējais” un “jūsējais” zaglis un blēdis. Nevar bez sekām. Ja nozagts vienā galā, maksās par to otrā. Maksās obligāti. Ja pārkāpj likumu vienā galā, otrā obligāti to jutīs un šā vai tā maksās.
Labi, ja ir iespēja piestādīt rēķinu kā tiesiskā valstī. Bet ja tādas iespējas nav? Tad par visu atbild vājš gals, kas ar savu labklājību maksā par citu nozagto, ar savu likteni par citu pārkāptiem likumiem. Tad vardarbība ir neizbēgama, tad ir maidans, chaoss un vardarbības nekontrolējamā eskalācija, kas viegli var novest pie kolapsa, kā tas notika Krievijā pirms 97 gadiem.
Un kā tagad, 2014. gadā, notiek Ukrainā. Kolapss acīmredzami bijis lienošs un sākās vairakus gadus pirms maidana. Līdzīgā situācijā šobrīd atrodas gandrīz visas post-sovjetu sabiedrības – visas, kur varu uzurpējuši bandīti, kas tieši pārvalda savas valstis vai dara to, norīkojot marionetes par prezidentiem un ministriem. Neatkarīgi no pārvaldīšanas modeļa bandītiem pie varas ir tikai viens mērķis – valsts resursu izlaupīšana. Šis arī ir lienošs sabiedrības, valsts un ekonomikas kolapss. Sabiedrībā valda neticība, egoisms, atsvešinātība un morālā degradācija. Valsts kļūst vajāka par blēdi. Ekonomika nespēj piesaistīt investīcijas inovācijām un augstas pievienotās vērtības radīšanai.
Ja valsts nav tiesiska, tad par viena lemberga blēdībām cietumā sēž visi. Ja valsts nav tiesiska, tā pati ir viens liels cietums. Netiesiskā valstī katrs no mums katru dienu ir soļa attālumā no kolektīvās atbildības terora, no patvaļas un klajas netaisnības. Netiesiskā valstī visi ir pret visiem, cits citam ir ienaidnieks un katrs ir vienatnē pret visiem pārējiem. Faktiski kolektīvā atbildība nozīmē, ka katrs atsevišķi ir beztiesīgs un viņa dzīvībai nav nekādas vērtības.
Cik var noprast, Ukrainā neviens vairs nevar savaldīt to dusmu atsperi, kas dzen cilvēkus ārā uz ielām, uz ceļiem, organizēties arvien jaunās nekoordinētās kaujinieku vienībās. Šo blēžu režīma izprovocēto dusmu inerce vēl ilgi sāpinās Ukrainas sabiedrību un vājinās jau bez tā neveselīgo ekonomiku.
Chaosam un vardarbībai ir arī daudz mazāk vitāla alternatīva – exodus, izceļošana, sabiedrības noasiņošana bez asinsizliešanas, kas notiek tieši to pašu iemeslu dēļ, kāpēc Ukrainā tagad notiek vardarbības eskalācija.
Latvijas noasiņošanu apstādināt būtu vieglāk, vismaz to izdarīt ir absolūti iespējams. To var izdarīt visu cilvēku, itin visu, bez izņēmumiem, vienlīdzība likuma priekšā, tiesiskums, soda nenovēršamība, jeb neizbēgamā rēķina piestādīšana tiem, kas ir pārkāpis likumu. Tikai tas un nekas cits nespēs apstādināt valsts pašnāvību.