Jaunā realitāte. Aiz matiem pievilktās kopsakarības

Vajag vēl kaut ko. Traģēdija “aktualizējusi”, “rosinājusi”, “pacēlusi”. Hei, vai mēs nezinājām, ka celtniecībā nav kārtības, ka būvuzraugi neko neuzrauga, ka nav nekādas kontroles, ka viss ir pērkams, ka Maximā ir debilizējoši darba apstākļi, ka mēs paši viegli uz visu ko pieveram aci – gan uz nekontrolējamo kvalitāti, gan uz amatpersonu pērkamību, gan uz mūsu pašu līdzpilsoņu tiesību uz cilvēka cienīgiem darba apstākļiem tiesību pārkāpumiem ne tikai Maximā, gan uz trauksmes signāliem?

Vai mēs to visu nezinājām? Kurš no mums, liekot roku uz sirds, tagad pats sev var pateikt, ka kaut kur apzināti vai zemapziņā nebija gaidījis, ka tam kādudien bija jānotiek? Jautājumi patiesībā bija tikai – kāpēc tieši tur, kāpēc tieši tad, kāpēc tik daudz bojā gājušo, kāpēc tieši viņi… Mums tas likās netaisnīgi, šaušalīgi, neiedomājami. Netaisnīgi, neiedomājami, ka tieši tur, tad, ka tieši šie cilvēki.

Protams, netaisnīgi un neiedomājami. Pats apātiskākais, apolitiskākais, “asabiedriskākais” no mums, pats lielākais fatālists no mums – un te Latvijā būtu tūkstošiem pretendentu – lieliski apzinās, ka ja kaut ko dara slikti, ja neievēro normas un noteikumus, ja par normu un noteikumu sen ir kļuvis bardaks, neprofesionāla attieksme un egoistiskā vieglprātība, tad rezultātā obligāti būs sagruvis jumts, katastrofa, nelaime.

Kāpēc mēs tikpat kaismīgi neuzskatām par netaisnīgu – bardaku, korupciju, amatpersonu pērkamību, sabiedrības interešu ignorēšanu? Kāpēc mēs neuzskatām par netaisnīgu normu un noteikumu neievērošanu?

Ir taču normas un noteikumi, viss jau ir no laika gala, viss ir paredzēts, atliek tikai ievērot. Nedrīkst nekvalitatīvi būvēt, nedrīkst ņemt kukuļus un maksāt otkatus pašvaldības vadībai un vispār nevienam, nedrīkst likt darbiniekiem atrasties pie kases aparātiem un apkalpot pircējus, ja iedarbojusies trauksme signalizācija, nedrīkst neievērot drošības normas… Nedrīkst arī pārsniegt ātruma ierobežojumu uz ceļa, piemēram. Nedrīkst nemaksāt nodokļus. Jo tas ir netaisnīgi.

Vai traģēdija Maximā mudina mūs ievērot ātruma ierobežojumu uz ceļa? Ja šī kopsakarība joprojām šķiet samākslota un aiz matiem pievilkta, tad ar šo katastrofu vēl ir par maz, ar vienu traģēdiju nepietiek. Jaunai realitātei Latvijā – jaunai attieksmei un jaunai politikai – vajag vēl kaut ko.