Kaut kā paslīdēja zem mana radara JKP līdera un šobrīd iespējamā PM kandidāta Jāņa Bordāna atzinums, ka Polijas konservatīvais backlash ir ideāls, kas iedvesmo viņa partiju. Daži mani draugi FB arī iepriekš piesauca poļu PiS (Prawo i Sprawiedliwość, “likums un taisnīgums”) kontekstā ar JKP pozicionēšanu. Skatījos uz to ar skepsi, jo tik atpalicisku JKP es tomēr neredzēju, un velti.
Bija arī negatīvi izteicieni par medijiem. Bet, lai nebalsotu par šo partiju un apvienotu to kopā ar NA vienā kategorijā savās improvizētās analīzēs, man personīgi pietika arī ar zināmo: partiju priekšvēlēšanu solījumi, kā likums, ir tikai gaisa satricināšana; Bordāna karjera politikā; iesaistītās specdienestu ekspertīzes gars; caurmēra atbalstītāju balsis, kas arvien skaļās skanēja medijos tuvāk vēlēšanām; strongman stila ambīcijas; un kampaņai caurvijošā nots.
Tā nots lika aizdomāties par to, ka strongmans ir tik kārs uz to varu, lai beidzot tiktu pie lielgabala un sākt šaut, atriebties – tikai dievs zin, par ko un kam, bet likās, ka par visu pēc kārtas un nenoteikti plašam cilvēku lokam. Tādiem cilvēkiem aizvainojumi rodas kā sēnes pēc lietus. Un tai lokā, kam atriebties, jau tagad bez bijušajiem politiskajiem līdzgaitniekiem no NA, noteikti ir žurņuki, un tajā var nejauši nokļūt jebkurš. “Pāridarījumu” kolekcijai, par ko atriebties, noteikti tiek pieplusotas arī dažu citu VIP-biedru kādreizējās nedienas.
Te nāk prātā JKP ideja par super-KGB izveidi. Tas pat vairs nav lielgabals. Tā būs atombumba atriebības kāro rokās. Vai tas ir apmēram tas, kas ir padomā JKP – varas uzurpācija?
Es to stilistiku tomēr vairāk redzu tuvāku tai, kas ļoti daudziem Latvijas sabiedrībā jau ir dzīslās, tai, ar kuru Latvija sadzīvoja, vai pareizāk sakot, kurā Latvija dzīvoja līdz 1990. gadam. Tā nav Polija. Tas, ko Latvijas politiķis var atražot ar aizvērtām acīm, nav Polijas vai Ungārijas modelis. Tā ir Krievija. Meli, liekulība, smadzeņu skalošana, morālais pagrimums, politiskās konkurences iznīcināšana un beidzot visas valsts-ir-mans-īpašums iespējas, ko dod diktatūra.
Tātad daudz saskarsmes punktu ar KPV. Attieksmē pret medijiem, attieksmē pret vārda brīvību un demokrātiju… kaut kā tā? Tiklīdz dienas gaismā nonāk partijas līderu un partijas kodolvēlētāju personiskās reakcijas, emocijas, simpātijas un pārdomas šajā sakarā, var absolūti droši aizmirst visu, ko partija iepriekš stāstīja par korupciju, tiesiskumu un taisnību. Tādu saskarsmes punktu JKP var būt tonnām ar reakcionāriem vairākumā postpadomju valstīs.
Mazticams ir tomēr, ka politiskā konkurence ļaus JKP īstenot šo mērķi. Patlaban šī partija ir tikai blāvs konservatīvo populistu partiju citās valstīs atveidojums, kas rod atsauksmi cilvēkos ar ierobežotu interesi par politiku, populistiem draudzīgāku vēlētāju lokā. Lielākais panākums, uz ko JKP tuvākajos gados var cerēt, ir NA norīšana. Bet arī tas nepadarīs “Nacionālistu blokpartiju” (šeit) par sistēmas veidojošu. Sadrumstalotībai un vājai organizētībai ir arī savi plusi, un Latvijas sabiedrībā bez ārējā atbalsta nevar parādīties partijas, kas spētu uzurpēt varu.
Cita lieta, protams, ja JKP pamanīs Maskavā.