Šādi tādi ļautiņi politikā ieiet pa kluso, pa sētas durvīm, pa blatu. „Citiem jāiet partijās”, bet šie var tāpatās, viņi tur kādam jau savējie zēni. Kas man paskaidros, ko valdībā dara Aivis Ronis?
Bezpartejiska ministra virzīšana valdībā ir partijas mazjaudības apliecinājums (Preses klubs, 28. oktobris). Jā, Ķīļa kungs, bez jebkādām šaubām. Jūs to apliecināt un tai pat laikā sakāt, ka tas, ka ministrs Roberts Ķīlis, nav stājies Zatlera partijā, Zatlera partiju pārstāvot valdībā, neesot jāuztver, ka citiem partijās „nav jāiet”.
Tieši otrādi, ir jāiet. Ja grib darboties politikā ir jāiet partijās. Politika nav bizness, nav algu kase un demokrātija nav tikai valsts pārvaldes mašīna. Demokrātijā ministrs ir politiķis, nevis eksperts, meistars, spečuks. Demokrātisks politiķis vienmēr ir pārstāvis. Demokrātisks politiķis pārstāv savu partiju, tās ideoloģiju un tās vēlētāju. Tāpēc viņš ir politiski atbildīgs.
Es nezinu, kāpēc Latvijā pat inteliģenti, gudri cilvēki, šķiet, neredz, nesaprot tik acīmredzamo atšķirību starp algoto darbu kurpnieku darbnīcā un darbu valdībā, starp demokrātisko politiku un nedemokrātisko režīmu. Spečuki politiķu vietā valdībās ir autoritārisma pazīme.
Pat ja nebūtu īsti pareizi runāt par autoritārismu Latvijā, demokrātija tā arī noteikti nav. Kur nav cieņas pret demokrātiju, tur tās nevar būt.
Kā nepolitiķis un nepārstāvis var nokļūt augstajā politiskajā amatā valsts pārvaldē? Demokrātijā nepolitiķis/nepārstāvis tā nevar. To vienkārši nedrīkst pieļaut. Pareizi sakot, nevis pieļaut, bet izmantot tādu metodi politisko amatu aizpildīšanai. Ja es pareizi atceros, prezidentam Bērziņam bija doma neuzticēt valdības veidošanu cilvēkam, kas nav personiski piedalījies politiskajā procesā, vēlēšanās.
Tas pats pilnā mērā jāattiecina uz ministriem. Varbūt, ministru kandidātiem nav obligāti jānāk no ievēlētajiem deputātiem, bet politiķiem viņiem jābūt. Citādi iznāk, ka šādi tādi ļautiņi politikā ieiet pa kluso, pa sētas durvīm, pa blatu. „Citiem jāiet partijās”, bet šie var tāpatās, viņi tur kādam jau savējie zēni.
Ziniet, kas tas ir? Provinciālais idiotisms – „a tā visi dara” tipa argumenti. Nepotisms – draugeļi šmaugeļi. Citiem vārdiem tā pati sovjetu, jeb eiraziātu, stila korupcija. Tā ver durvis vaļā vēl lielākai korupcijai. Jo – kas var garantēt, ka aiz savējā nestāv kādu tādu interešu īpašnieku un lobbyistu pūlis, par kuriem nevienam pat ļaunākajā murgā nenāktu prātā balsot?
Ok, es varu pieļaut, ka tieši uz Ķīli tas neattiecas, jo patiesībā viņa atrašanās ārpus partijas ir viņa personiskais pārpratums. Nevienam taču nebija ne mazāko šaubu, ko viņš pārstāv valdībā. Vēl jo vairāk, Ķīlim bija skaidrs politisks piedāvājums izglītībā, ar kuru valsts politikā atklāti nāca un nesa/nes atbildību, tātad riskēja ar savu reputāciju, Zatlera partija. Tas, ka Ķīļa politiskajam piedāvājumam bija reāla ietekme uz Zatlera partijas veikumu vēlēšanās, padara Ķīli par politiķi un pārstāvi. Vismaz manās acīs.
Ķīļa piemērs, kā jau rakstīju sākumā, ir tik tiešām Zatlera partijas vājuma apliecinājums. Vēl viens apliecinājums. Arī tam, cik nekvalitatīva ir Latvijas politika un cik lielā mērā tajā ir pārprasta partijas, kā demokrātiskās pārstāvniecības pamatinstitūta loma.
Aivis Ronis politikā nenāca ne ar kādu piedāvājumu transporta nozarē. Viņš atšķirībā no Ķīļa nav ne spečuks, ne kādas redzamās komandas dalībnieks. Es nesaprotu, ko pārstāv Ronis un kāpēc viņš ir valdībā.
Transporta nozarē Latvijā notiek procesi, kas nenāk par labu ne Latvijas nākotnei, ne tās reputācijai, ne tās ekonomikas veselībai. Acīmredzot, tieši transporta nozare ir tā, kur stāv tās Latvijas sabiedrībai nedraudzīgās privātās intereses, par kurām jau minēju.
Roni esot uzrunājis ministra amatam Valdis Dombrovskis. Varbūt tas ir tikai labs nodoms ar treknu mīnusu par to, ka ministru prezidentam nav dziļas izpratnes ne tikai par partiju lomu demokrātijā, bet par pašu demokrātiju? Tagad nav laika demokrātijas procedūrām, jo jāsanaglo valdība?
Es esmu kategoriski pret jebkādām sazvērestības teorijām. Es nezinu, kādas privātas intereses stāv aiz tām sētas durvīm, pa kurām Latvijas valdībā ir ticis Aivis Ronis. Lai to noskaidro un publisko Latvijas izmeklējošie žurnālisti. Es runāju par riskiem Latvijas demokrātijai un, kā sekas, Latvijas sabiedrības interesēm. Es runāju par mechānismu, kura uzdevums ir nepieļaut tādu risku palielināšanos. Kas palielina tādus riskus, tas atbruņo demokrātiju, vājina tās spēju aizsargāties.
Vienalga kādu iemeslu pēc, kādu labu nodomu vadīti vai aiz nezināšanas un nespējas saskatīt riskus ievēlētie politiķi ignorē demokrātijas procedūras, viņi katru reizi apdraud sabiedrības intereses. Šoreiz tas ir vismaz trekns mīnuss Dombrovskim un viņa partijai.
Roņa iecelšana raisa vairākus jautājumus. Piemēram, kā tas varēja notikt, ka nevienā koalīcijas partijā nav atradies kandidāts satiksmes ministra amatam? Ja tas bija Vienotības domēns, vai tiešām Vienotībai nav kandidātu? Izklausās mazticami, jo kāds taču rakstīja Vienotības programmas sadaļu Transpotrs un tranzīts (oriģināla otrogrāfija)? Vai Kristovska sekretāre? Gosh, cik patētiski. Un jūs pēc šitā te nopietni aicināt lasīt jūsu freaking programmas? Vai varbūt jums bija vajadzīga „kompromisa figūra”, jo koalīcijas partijas nevarēja vienoties par Vienotības kandidātu? Kāpēc tādas kaislības? Kas uzkurina šīs kaislības? Kāpēc galu galā jūsu un kādu nezināmu kaislību kurinātāju un privātu interešu īpašnieku kompromisa vārdā jākompromitē ir Latvijas demokrātija? Kāpēc jāraisa aizdomas par interesēm, kuru bīdīšana šķiet iespējama tikai koruptīvos apstākļos?
Es pats esmu daudzkārt kritizējis Latvijas partijas par bezatbildību un uzskatu, ka ir pienācis laiks mainīt, reformēt politiskās līdzdalības formātus, par ko arī rakstīju. Un tāpēc es pievienojos Roberta Ķīļa personīgajai skepsei pret iesaistīšanos partijās (pausta tajā pat raidījumā).
Taču patīk partijas vai nepatīk, princips ir dzelžains: gribi īstenot savas idejas politikā (valsts pārvaldē), ej stājies partijā vai dibini savu un cīnies par izdzīvošanu politikā. Neviens nedrīkst kompromitēt demokrātiju. Un vismazāk ministru prezidents.