Interesi par nevienlīdzību Latvijā pēc Re:Baltica publikācijas ir grūti pārvērtēt. Jau pati interese ir solis civilizētākas, humānākas, liberālākas, cilvēkam draudzīgākas sabiedrības un to apkalpojošās valsts virzienā. Nedaudz jau rakstīju par nevienlīdzību: Equality in Latvia. Start in the mud.
Ienākumu atšķirībai ir, protams, ekonomiski, politiski un morāli cēloņi.
Ekonomika, politika un morāle
Ekonomika ir reālā dzīvē, kurā pateicoties uzņēmēju aktivitātei pastāv tikai tik daudz darba vietu, cik ir nepieciešams šīm aktivitātēm. Ekonomikā ir vismazāk subjektīvo aspektu, bet ārkārtīgi lielu lomu te spēlē pašu uzņēmēju pasaules uztvere, talants, zināšanas, spēja mācīties. Kļūdas un muļķīgi lēmumi biznesā tiek kompensēti ar to, ka tirgus pats stimulē uzņēmēju apgūt jaunas zināšanas, iemaņas un censties pēc lielākas ieguldījumu efektivitātes.
Tajā, kas attiecas uz Latvijas inovativitāti un jaunās vērtības ražošanu, mani vienmēr ir interesējis jautājums: vai tie, kas iegulda līdzekļus, laiku un izdomu nekustamā īpašuma burbulī, spēļu biznesā un kaut kādā citā blēdīgā tipa un jaunās vērtības neražojošā biznesā, ir tie paši, kuri būtu varējuši citos apstākļos ieguldīt IT, mašīnbūvē, plašpatēriņa preču ražošanā?
Vai tomēr pie līdzekļiem pārmaiņu un privatizācijas laikā tikuši tikai mazizglītoti un mazefektīvi blēži, kas pataisījuši Latvijas ekonomiku par importa atkarīgu izgāztuvi, lemtu nabadzībai, bezdarbam, mežonīgai sociālai noslāņošanai un, kā sekas, depopulācijai un failed state?
Un ja tā, kur tad palikuši patriotiski inovatori?
Situācija ar bagātību Latvijā ir laboratoriski tīra tajā ziņā, ka Latvijā nav vecās naudas, vecu parādsaistību, vecu uzņēmumu. Visa ekonomika balstās uz veciem padomju laika aktīviem, ārvalstu investīcijām vai pēdējos 20 gados saražotām vērtībām, kas ir radusies apgrozot privatizētos līdzekļus.
Vai tāpēc ekonomika Latvijā darbojas citādi? Nē, ekonomika darbojas vienmēr pēc ekonomikas likumiem. Diemžēl, zagt un blēdīties vienmēr būs izdevīgāk, nekā darboties godīgi un pēc spēles noteikumiem. Tātad jautājums ir cik efektīvi politiski pieņemtie likumi nepieļauj zagšanu un blēdīšanos ekonomikā. Un tas, savukārt, ir atkarīgs no tā, ar kādām morālām vērtībām galvās sabiedrība vēlē tos, kas pieņem valsts likumus.
Politikā subjektīvu aspektu ir daudz vairāk. Sabiedrības ievēlētie lēmēji un valsts pārvaldītāji stāv gan pie ekonomikas procesa sākotnējā galā, nosakot spēles noteikumus, gan pie ekonomikas procesa otrā gala, rūpējoties par to sabiedrības daļu, kas šādi un tādi noregulētajā ekonomikas procesā tajos rāmjos, kurus paši politiķi bija noteikuši, nav tikuši pie ienākumiem. Jo sliktāk ekonomikas process ir noregulēts – piemēram, tāpēc ka likumus pieņem apkalpojot kādu konkrētu interešu īpašniekus, – jo mazāka ir pievienotā vērtība, kas ir saražota ekonomikas procesa ietvaros, un jo vairāk ir to zaudētāju, kam valstij pabalstos jāpārdala pieticīgie ienākumi no nepareizi noregulētā ekonomikas procesa. Te runa ir, kā vienmēr, par valsts pārvaldes kvalitāti.
Runājot par morālo pusi, ir skaidrs, ka tie, kas sev nosaka grandiozas algas, to dara viena vienkārša iemesla pēc – tāpēc ka viņi to var izdarīt. Un tas, kas viņiem to ļauj darīt un kas viņus var ierobežot, nav ne tirgus, ne viņu darbības rezultāti, ne viņu sirdsapziņa. Tas atrodas ārpus ekonomikas un sabiedrības interesēm. Tieši šajā aspektā, šķiet, var apelēt pie solidaritātes.
Solidaritāte, progresivitāte un atklātība par to, kur iestrēgusi Latvijas nokia
Solidaritātei jābūt, pēc tās jātiecas un tā jāaudzina. Tā ir ļoti liela vērtība. Un tā arī jāuztver kā morāls ideāls, nevis kā idejisks ierocis pret t.s. bagātajiem. Solidāriem jābūt gan lielu ienākumu guvējiem ar maznodrošinātiem, gan maznodrošinātiem ar tiem, kas saņem lielu atalgojumu par to, ka nes uz saviem pleciem lielu atbildību.
Principā es arī uzskatu, ka Latvijai būtu jāievieš progresīvā ienākumu nodokļu skala, lai, pirmkārt, diferencētu mazāku ienākumu aplikšanu ar nodokļiem.
Tāpat, es domāju, ka Latvijā būtu jāpublisko lielāko ienākumu guvēju vārdi un ienākumu lielumi, arī to, kas gūst ienākumus ne no valsts resursiem, pat neskatoties uz to, ka Ziemeļvalstīs, kur tāda prakse pastāv, skan arvien vairāk kritikas pret tādu atklātību. Tā kritika ir vairāk vērsta uz personas privātuma aizsardzību pēc daudzu gadu atklātības.
Par un pret publiskošanu var būt daudz argumentu. Būtiskākais, man šķiet, ir tas, ka pie mums tādai atklātībai būtu lielāks pedagoģisks un disciplinējošs efekts. Lielāko ienākumu guvēju vārdu publiskošana varētu sniegt atbildi uz jautājumu, kur apmēram ir palikusi Latvijas nokia un kas notiks ar lielo ekonomisko izrāvienu. Jo tas ir atkarīgs no tā, kā Latvijas bagātākie cilvēki tikuši pie lieliem ienākumiem. Vai viņi veido jaunus inovatīvus produktus tirgū, vai tomēr nekādu jaunu vērtību neražo un tikai pārdala valsts niecīgos resursus?
Ja ļaus, turpinās zagt
Taču nodokļu progresivitāte nedos nekādu efektu un bagātnieku publiskošana rādīs izkropļotu bildi par Latvijas ekonomiku, kamēr sabiedrību turpinās nomākt ēnu ekonomikas vēzis.
Latvijas valdība netiek galā ar ēnu ekonomiku. Kāpēc? Tāpēc ka tā netiek galā ar tiesiskuma deficīta problēmu un neuzticību. Valsts vēl nevar pasargāt godīgo uzņēmēju no negodīgiem „konkurentiem”, darba ņēmēju nākotnes pensiju no sociālās iemaksas nemaksājošiem darba devējiem. Ja Dombrovska valdība to neuzskata par prioritāti, tad par prioritāti neizbēgami izvirzās zagšana un blēdīšana, jo tā ekonomikā darboties ir izdevīgāk. Līdz ar to, atliekot tiesiskuma nostiprināšanu – viens likums visiem, neviens noziegums nepaliek nesodīts, – Dombrovska valdība tikai veicina ēnu ekonomiku, kas pati par sevi uz tās realitātes fona, ko cilvēki paši piedzīvo strādājot citās valstīs, izskatās un ir smags cilvēktiesību pārkāpums.
Tiesiskuma nostiprināšanai un neuzticības pārvarēšanai ir nepieciešamas arī reformas valsts pārvaldē. Valstij jāreformē institūcijas, kas tiešā veidā saskaras ar ekonomisko aktivitāti un kontrolē likuma izpildi – VID, prokuratūra, KNAB, policija.
Valstij beidzot jāsāk daudz aktīvākā veidā un daudz skaļākā balsī skaidrot, kas notiek ar nodokļos iemaksāto naudu. Es gribu dzirdēt ne tikai par to, ka ceļu un vispār infrastruktūras uzturēšanai un būvēšanai Latvijā (tikai piemērs!) ir maz naudas, bet arī to, kāpēc to finansēšanas struktūru līdz šim nav pārstrukturējuši atbilstošāk acīmredzot veiksmīgākiem Igaunijas un Lietuvas paraugiem, kādām citām vajadzībām aiziet nauda, lai saprastu, kurā brīdī tā tiek izsaimniekota, varbūt izzagta, kurā posmā tiek pieņemti muļķīgi lēmumi.
Mandāts valsts pārvaldes reformai
Lai sāktu to skaidrot, valstij tas jāredz un jāizprot pašai. Tāpēc valsts iestādēm acīmredzot ir nepieciešams liels funkciju audits, ko, cik es redzu, rosina Reformu partijas ministri.
Un es domāju, nākamajai valdībai jānāk ministrijās un iestādēs ar audita un reformu mandātu, ko nedaudz bija sācis darīt Repše un solījusi Vienotība (ministriju apvienošana utt.), bet kas nav īstenojies. Tāpēc nav īstenojusies arī ēnu ekonomikas apkarošana un nav mazinājusies neuzticība un depopulācija.
Tāds audits un valsts pārvaldes reforma ir tikai viens solis Latvijas valsts ceļā uz 21. gadsimtu. Cenšoties saprast, kas dzen cilvēkus prom no Latvijas un kas viņiem ļautu atgriezties, jāredz tālāk par algām. Daudz, daudz tālāk par algām. Jāredz, ar ko Latvija konkurē par latviešiem. Latvija konkurē ar 21. gadsimta „haizivīm”, sabiedrībām, kas daudz efektīvāk pārvalda savu daudz sarežģītāku valsti.
Tāpēc arī jebkurām reemigrāciju veicinošām iniciatīvām un plāniem ir jābūt vērstiem uz „visu gadiem ilgi ielaisto problēmu” atrisināšanu – pretēji tam, ko domā un saka ekonomikas ministrs Pavļuts (šeit). Sejas bālums ir vismazākā slimā cilvēka problēma. Es domāju, ka ministrs Pavļuts to arī lieliski saprot, bet visticamāk pats netic, ka Latvijas nekonkurētspējas problēmai risināšanai viņam būs atbalsts tagadējā valdībā.
Vai mēs spēsim atrisināt šo problēmu un dot valdībai mandātu valsts pārvaldes reformai nākamajās vēlēšanās?
Algas un kompetence
Noklausījos Borisa Cileviča un Vjačeslava Dombrovska diskusiju Radio Baltkom par algām ierēdņiem. Borisam kā vienmēr ļoti argumentēta un charismātiska pozīcija, un te galvenais ir neļaut sevi nohipnotizēt „sociāldemokrātiskā” retorikai par solidaritāti, kas augsti stāvošam ierēdnim būtu jāizrāda policistiem un pensionāriem, atsakoties no lielas algas. Nu kaut vai tāpēc ka Saskaņai, kas ir mentāli, idejiski un visādi citādi saistīta ar Putina „partiju”, diezgan maz kā kopīga ar sociāldemokrātiju.
Lai gan Vjačeslava doma par nepieciešamību paaugstināt algu pirmkārt top management līmeņa „ierēdņiem” ir kopumā loģiska un stratēģiski pareiza ļoti ierobežoto resursu apstākļos, nevar nepiekrist arī tam, ka naudas nekad nav par daudz, un liela alga pati par sevi blēdi par godīgu cilvēku nepārtaisīs.
Neesmu eksperts algu aprēķināšanā un cilvēkresursu vadīšanā, bet lai redzētu, cik nenormāli šķība ir vadītāju un speciālistu rekrutēšana Latvijas valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos, vajag tikai nedaudz pasekot Latvijas ziņām. Vilcienu konkurss, fotoradari, naudas atmazgātāju un blēžu licencēšana darbībai banku sektorā, līgumi ar Flicku, valsts dotēto autobusu pārvadājumu „konkurence” ar valsts dotēto pārvadājumiem pa dzelzceļu, Dienvidu tilts, un vēl pirms tam gāzi grīdā, Kempmayer, Ķemeru sanatorija un ļoti daudz citu idiotisku lēmumu un rīcību, par kuriem es tagad vairs neatceros.
Nekompetentus lēmumus pieņem nekompetenti cilvēki.
Alga ir svarīga, bet tomēr nav galvenais
Arī neadekvāti zemas algas valsts skatlogā – Ministru kabinetā – ir tāds pats nekompetents lēmums. Lai gan Vjačeslavs nosauc arī ministrus par „ierēdņiem”, kas viņi noteikti nekādā gadījumā nav, ministru un principā politiķu algai jābūt atbilstošai šo cilvēku konkurētspējai tirgū.
Jāpatur prātā arī tas, ka politiķa pamatmotivācija darboties politikā nav alga, kā tas Latvijā nav arī bijis, jo alga līdz šim ir bijusi anekdotiska. Tā nedrīkst būt arī piekļuve sabiedrības resursiem, kā tas Latvijā lielā mērā ir.
Es neņemšos apgalvot, kādai tieši jābūt cilvēka motivācijai ejot politikā, jo katram ir sava, kāds ir ideālists, kāds ir karjerists, kāds tiecas apmierināt savu milzīgo godkāri, kas nav ne labi, ne slikti.
Galvenais ir tas, ka pamatmotivācijai politikā jābūt saskanīgai ar indivīda centieniem pašrealizēties, pašaktualizēties. Atbilstoši Maslowa piedāvātajai hierarchijai šī indivīda attīstības pakāpe ir daudz augstāka par izdzīvošanu un drošību un pat par vajadzību pēc augsta sociālā statusa.
Tāpat vairāku tūkstošu latu mēnešalgas valdēs un padomēs ir nekompetentu lēmumu rezultāti, jo tie cilvēki, kas saņem šīs algas, vēl piedevām apvienojot darbu vairākās padomēs, nekur citur tādu naudu saņemt spējīgi nebūtu. Tāpēc ka viens cilvēks bez pienācīgas izglītības un vairāku gadu pieredzi nevar apvienot vairākus atbildīgus darbus vairāku uzņēmumu vadībā. Un tāpēc ka attīstīto ekonomiku cienīgās algas Latvijā pagaidām var maksāt tikai ļoti nelielam skaitam vietējo vadītāju.
Pieņemtie lēmumi netieši pierāda, ka tādu cilvēku ir ļoti maz, ka mūsu sabiedrības vēsturiskā aizmugure, mentālā bagāža nebūt neveicina vadības un sistēmu pārvaldes mākslas un zinātnes apgūšanu. Un ja tādi cilvēki ir, tad visticamāk viņi ir nodarbināti privātā – varbūt starptautiskā – biznesā, nevis valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos. Tātad reāla nauda, kurā materializējas kādu reālu preču un pakalpojumu vērtība, tiek izdota pret nekompetenci, pret vakuumu.
Nekompetenti cilvēki pieņem nekompetentus lēmumus. Un kā redzam, nebūt ne tāpēc ka alga būtu par zemu, bet tāpēc ka trūkst kompetences.
Jā, nav arī atbildības. Bet praktiski jebkur zemāk par pašaktualizēšanos Maslowa hierarchijā atbildība sabiedrības priekšā, politiskā atbildība ir tikai gaisa tricināšana. Tas tomēr nekādā gadījumā nenozīmē, ka idiotiskie lēmumi, kas kaitē sabiedrības interesēm, var atstāt bez izvērtēšanas, izmeklēšanas un soda. Idiots vai blēdis, noziedznieks nedrīkst palikt nesodīts. Valsts, kas savas nekompetences dēļ piesedz noziegumu, darbojas pret sabiedrības interesēm.
Konkurence un atlase
Protams, sākumā ir likuma vara, vienlīdzība likuma priekšā, kompetenta pārvalde un tirgus konkurence, un tikai tad ienākumi, labklājība, pārdale, solidaritāte un materiālā vienlīdzība. Tāpēc es piekrītu Vjačeslavam, ka Latvijas valsts pārvaldē un valsts uzņēmumu vadībā ir vajadzīgi augsti kompetenti un talantīgi cilvēki, kuri neies strādāt par grašiem, tāpēc ka augsti vērtē savu laiku.
Starp šiem cilvēkiem ir nepieciešama konkurence. Ir nepieciešama kompetenta atlase, izmantojot paņēmienus, kurus pašlaik praktizē atlases procedūrās biznesā. Cik es noprotu, Latvijā pretendentus uz vadošiem amatiem valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos labi ja intervē.
Es nezinu, cik ministrs Ronis saprot cilvēkresursu atlasē, un, spriežot pēc chaosa viņa vadītajā nozarē, ļoti šaubos, ka viņš spēj profesionāli izvērtēt kandidātus uz lidostas vadītāja amatu. Viņa lēmums nerīkot konkursu un atteikties no atlases procedūras ir absolūti nepieņemams. Un man ir ļoti žēl, ka Ministru kabinetā nebija neviena, kas to Ronim būtu varējis pateikt.
Tas tikai lieku reizi liecina par to, ka arī politikā jābūt rutinizētai nežēlīgai atlases procedūrai. Atlase ir jāievieš politiskās partijās, izvēloties līderus, kas vēlāk var aizņemt atbildīgus politiskos amatus valstī. Tam, kas nebūs izgājis cauri šai procedūrai, nedrīkst arī uzticēt amatu valsts pārvaldē. Tā varētu būt izslēgti arī kāzusi, kad ministra amatā tiek apstiprināts cilvēks, kā Ronis, kas nav piedalījies politiskā konkurencē un kam nav nekādas politiskās programmas.
Tikai godīgā konkurencē atlasīti, kompetenti politiķi, vadītāji un eksperti ir spējīgi padarīt Latvijas valsts pārvaldi kompetentāku un Latviju kopumā konkurētspējīgāku cīņā par latvieti globālajā tirgū. Tikai tiesiskums un kompetence spēj apkarot ēnu ekonomiku un mazināt vājprātīgo reālo ienākumu plaisu. Kamēr tiesiskums un kompetence nav prioritātes, Latvija turpinās zaudēt cīņā par latvieti globālajā tirgū.