[youtube https://www.youtube.com/watch?v=fnIl212tBPk]
 |
| Source: OECD.org |
Izskatās dramatiski. US, eurozona, Japāna, attīstītā pasaule zaudē pozīcijas, nozīmi, vietu pasaules spēku samērojumā. Pagaidām vēl ne, bet skaidrs, ka pavisam drīz, jau pēc gadiem desmit dzīvosim pasaulē ar daudz izteiktāku Ķīnas un non-OECD valstu dominanci.
Par daudz ko var diskutēt, protams. Taču Ķīna būs lielākā ekonomika. Un jau sen ir lielākā valsts pasaulē. Tik sen, ka es savā 44 gadu vecumā, piemēram, nemaz neatceros, kad Ķīna nebija lielākā. Ko tas nozīmē?
Neko īpaši – neko īpaši varētu nenozīmēt tas, ka Ķīna kļūst arī par lielāko ekonomiku. Jo līdz šim pēdējo cik simtu gadu laikā Ķīnas fiziskais lielums nav īpaši ietekmējis pasaules attīstības virzienus.
Rakstot latviski, kuro reizi jāatkārto: rimstieties un aizmirstiet par Krieviju. Krievija nav alternatīva lielvara vai civilizācija, alternatīvs pols vai magnets. Krievija ir tukša kaste, kur milzīgā un slikti pārvaldītā teritorija izdzīvo vai izmirst ne sevišķi liela tauta, pagaidām devītā pēc lieluma pasaulē. Nē, ar 2.6% pasaules IKP un 140 (130, 110, cik pēc desmit gadiem?) miljoniem Krievija ir punduris EU ar 27% un pusmiljardu iedzīvotāju un Ķīnas ar 11% (jeb 17% PPP versijā) un pusotru miljardu iedzīvotāju priekšā.
Atgriežoties pie svarīgā — Ķīna, non-OECD versus attīstītās valstis. Vai civilizāciju sadursme? Tā tas varētu izskatīties. Jo ne Ķīna, ne Indija, ne Dienvidaustrumu Āzija, ne arābu valstis nekad neintegrēsies Rietumos, kā tas ir laimējies Japānai un, šķiet, vairāk vai mazāk Dienvidu Korejai un nosacīti Taiwanai – visas trīs vairāku desmitu gadu laikā baudīja tiešo amerikāņu protekciju un tādējādi no sava dabiskā reģiona izolētu attīstību.
Un tomēr nē, tā nav civilizāciju sadursme, ja neskaitīt dažu arābu varas centru centienus destabilizēt Rietumus. Ķīna nav faktors (drauds) pasaules uzskatu vai lielvaras ideoloģijas eksporta ziņā, kā savulaik PSRS vai lielā mērā US, patiecoties kurai pasaule atvadījās no vairākiem varu uzurpējušiem krokodiliem. Arī non-OECD — atšķirībā no OECD — nav vienots bloks. Arābu valstīm, Āfrikai, Latīņamerikai, Dienvidāzijai nav nekā kopīga, izņemot pasaules tirgu, kas ar katru dienu kļūst arvien globalizētāks, arvien netolerantāks archaikai un iracionālām atšķirībām.
Taču tieši šajā ziņā — archaismā, iracionālās atšķirībās, vērtību hierarchijā — non-OECD zaudē Rietumiem un vēl ilgi turpinās zaudēt. Vēsture līdz šim pierāda to, ka spēcīgu, konkurētspējīgu vairāku kultūru aliansi, kāda ir EU, var radīt tikai kultūras ar neatkarīgā indivīda pašrealizācijas (pašīstenošanās, pašizpausmes…) centienu un iespēju mērogu, vēsturi un pieredzi. Ekonomiskiem līderiem mainoties un ne-Eiropas valstu svaram pasaules IKP pieaugot, šis priekšnoteikums nemainīsies droši vien nekad.
Fiziski tikt galā ar indivīdu, kas atrodas savas personības vērtību skalas pašrealizācijas līmenī, ir tikpat viegli kā ar tutsi indivīdu Rwandā, khmeru indivīdu Kambodžā vai arābu indivīdu Lībijā vai Sīrijā. Bet izveidot tādu pašu atraktīvu un taisnīgu sabiedrību magnetu imigrantiem, uzcelt tādu pašu gudru un imūnu ekonomiku, kas spēj atļauties solidarizēties pat ar tādiem vieglprātīgi blēdīgiem freerideriem kā Grieķija ar mērķi saglabāt savas konkurētspējas balstu — starpkultūru un starpidentitāšu valūtu, — to var tikai un vienīgi indivīdi pašrealizācijas līmenī.
Pareizāk sakot, to var tikai tās sabiedrības, kur tādi indivīdi ir pietiekami lielā skaitā. Un tie ir protams tie vecie Rietumi. Ne Ķīna, ne Indija, ne Meksika, ne Krievija, ne arābu valstis, ne Indonēzija nevarēs izveidot atraktīvu un taisnīgu sabiedrību, nespēs solidarizēties ne ar vienu, apvienoties, izveidot kaut ko lielāku par sevi un kļūst konkurētspējīgāki par Rietumiem vismaz divu trīs paaudžu laikā.
Arī Latvija pēc pusgadsimta ilgās pauzes attīstībā tālu atpaliek no Rietumiem. Cilvēki pašrealizācijas līmenī Latvijā ir acīmredzami mikroskopiskā mazākumā. Viņu ietekme ir niecīga, viņi, pat nokļūstot pie teikšanas, man neizprotamu iemeslu dēļ sāk pielāgoties cilvēku paražām ar daudz zemāku attīstības pakāpi un vajadzībām.
Krievijas pētnieki Vladimir Magun un Maksim Rudnev aprēķinājuši, ka Latvijā tādu neatkarīgi domājošo cilvēku, kas tiecas pēc pašrealizācijas, ir 6% — pret 35% atkarīgi domājošo lumpenizēto tradicionālistu, kas dzīvo „izdzīvošanas modulī”, nav gatavi solidarizēties un dalīt atbildību, nesaprot, kāpēc jāmaksā nodokļi un kāpēc zagt ir slikti , bet gaida uz pabalstiem dāsnu „stingro roku”, „taisnīguma” patērētāji, tāda mūsu pašu mazā (ja 35% ir maz) „grieķija”. Un šīm grupām pa starpu ir kosmoss — 59%. Ar šo rādītāju Maguna un Rudneva pētījumā Latvija un Igaunija (identiskas visās trīs grupās) dala pirmo vietu Eiropā. Lietuvā par kripatiņu vairāk tradicionālistu.
Kas vēlas, var iegooglēt šo publikāciju krievu valodā — Дифференциация европейского населения по приверженности ценностям традиции/ рациональности и выживания/ самовыражения. To vēl var atrast un lejupielādēt Worddokumenta veidā, bet tagad vairs bez skaitlisko rezultātu tabulas. Es to atradu pirms pusgada – ar tabulu, ko pārkopēju Excelī un izlieku šeit zem teksta. Lūk tā izskatās Eiropa šajā lieliskajā pētījumā, tāds ir spēku samērs Eiropas sabiedrībās starp pašrealizētājiem, izdzīvotājiem un tiem, kas, cerams, ir ceļā uz pašrealizāciju, kam pamazām kļūst saprotamāka individuālās brīvības, pašcieņas un individuālās atbildības nozīme.
Ir ļoti uzskatāms, cik tālu Baltijas sabiedrības atpaliek no Ziemeļvalstu sabiedrībām. Nav pārsteigums, ka mēs atrodam daudz vairāk kopīga ar bijušo Sovjetiju — Krieviju, Baltkrieviju, kas ir vēl tālāk no konkurētspējīgā modeļa. Ar „mēs” es protams domāju to trešdaļu tradicionālistu.
Kas kopīgs? Egoisms, sašķeltība, naids, agresija, neuzticība, parazītisms — tas, kas mūs vājina, kas mazina mūsu konkurētspēju pasaulē, kas padara mūs vēl atkarīgākus no mums nedraudzīgām un naidīgām interesēm.
Mūs daudz kas vieno ar nekonkurētspējīgām valstīm. Mums, tiem 6%, jāsalauž šī paradigma. Latvijai jāmazina sabiedrības sašķeltība, jāpadara par nepieņemamām naida un agresijas izpausmes, jāpārvar neuzticība saviem spēkiem. Tas Latviju satuvinās ar tiem mūsu kaimiņiem, no kuriem mums ir tik daudz ko mācīties, — Ziemeļvalstīm. Šī mācīšanās un satuvināšanās ir absolūti kritiska Latvijas konkurētspējai tuvākajos gados.
Kā tas izpaudīsies, rādīs laiks. Visticamāk, Latvijai būs jāatrod sava niša Ziemeļeiropas darba sadalījumā. Baltijas valstīm noteikti nāksies atteikties no lielas daļas savstarpējās rīvēšanās par sīkumiem un iemācīties ātrāk un draudzīgāk rast kopīgu valodu un kopīgus risinājumus attiecībā uz infrastruktūras un enerģētikas attīstību (dzelzceļš, autoceļi, atomstacija, LNG termināļi un gāzes vadu tīkls…), aizsardzību un ārlietām, nodokļu politiku un sīkākām lietām. Baltijas valstīm vienotā blokā jāintegrējas Ziemeļvalstu struktūrās, jāpieņem Ziemeļvalstu standarti un kopumā jāmodernizējas.
Vai tie 6% spēs pārliecināt savas sabiedrības par nepieciešamām pārmaiņām? Tas ir ļoti smags darbs. Es sāktu ar tiesiskumu kā galveno ieroci pret neuzticību un galveno iedrošinātāju godprātīgiem pilsoņiem un uzņēmējiem.
Ja Latvija nevar rēķināties ar saviem 6%, ja pārliecināt savu sabiedrību un tās politisko eliti nav iespējams, tad „vājākais posms” Baltijas drošībā vai enerģētiskā neatkarībā būs labākais, ko mēs būsim dzirdējuši par Latviju.
Eiropas valstu iedzīvotāju sadalījums pēc vērtību klasēm
 |
| Vladimir Magun & Maksim Rudnev: Дифференциация европейского населения по приверженности ценностям традиции/ рациональности и выживания/ самовыражения (2012) |