Vēl par šo tēmu:
Nepilsonība. Jāizbeidz
Normalizācija kā mērķis. Ceļa karte
Ievadam:
Jo ērtāka ir vide un nodrošinātāka ir labklājība, jo pieņemamāka ir kopējā valoda un kultūra.
Jo labāka ir ekonomika, jo ērtāka ir vide un nodrošinātāka ir labklājība.
Jo lielāks ir katra iedzīvotāja ieguldījums ekonomikā, jo lielāka ir pievienotā vērtība.
Jo motivētāks ir katrs iedzīvotājs un jo vienkāršāk viņam ir realizēt savu potenciālu sabiedrībā un ekonomikā, jo lielāks un katra ieguldījums un rosīgāka ir ekonomika.
Jo atvērtāka, liberālāka ir sabiedrība, jo motivētāks ir katrs iedzīvotājs un jo vienkāršāk viņam ir pašrealizēties.
Jo sabiedrība ir tuvāka normālamstāvoklim, jo atvērtāka tā ir.
Jo vienotāka ap vērtībām un jo saliedētāka ir sabiedrība, jo tā ir normālāka.
Viss sākas un beidzas ar vērtībām. Pamati ir vērtības un otrādi. Tāpēc mana uzmanības centrā ir nacionālisms. Rakstot par nacionālismu, es jūtu, ka rakstu par ideālo stāvokli. Ideāls, protams, nav nacionālismā, nacionālisms ir tikai ideoloģija un process, kuru Latvija vēl nav izbaudījusi.
Kā es redzu latvisku Latviju? Ar latvisku Latviju es saprotu neatgriezeniski neatkarīgu, ilgtspējīgu, enerģijas pilnu, unikālu Latviju, valsti, kas runā latviski un kurai ir stipra latviskā identitāte. Latviska Latvija nav no ārpasaules izolēta sala, kur dzīvo laimīgie dvīņi iezemieši, kas domā vienu un to pašu, runā vienu un to pašu, jūt vienu un to pašu. Latviska Latvija nav ne utopija, ne antiutopija, ne vājprātīgo patversme.
Latvija kā izolēta sala
…nemaz nav iespējama, nekad nav bijusi un nekad nebūs iespējama. Pat ja pieļaut, ka Latviju vienudien būs pametuši visi, itin visi „sveštautieši”, un etniski tīra latviešu sabiedrība, etniskie intelektuāļi un Latvijas valsts (protams, pieņemot, ka nevienam neinteresē „sveštautiešu” likteņi, protams, protams) bezkaislīgi noskatīsies, kā noasiņo Latvijas darba tirgus, ekonomika, labklājība, zaudējot spēku, enerģiju, potenciālu, izredzes, – arī tad latvieši nespēs nodrošināt hermētisko izolāciju. Pat īslaicīgi ne. Latvija nevarēs atkārtot Ziemeļkorejas „varoņdarbu”, pārvēršot simtiem tūkstošu savu pilsoņu privāto dzīvību simtos tūkstošu privāto traģēdiju. Ne Latvija, ne Eiropā, ne 21. gadsimtā. Paldies dievam, modernajās sabiedrībās darbojas demokrātiskie pretmuļķu mechānismi – vārda brīvība, interešu konkurence un, jā, kaut arī relatīvs, kā Latvijā, bet tomēr tiesiskums.
Bez tam, jau Eiropā nav nevienas etniski tīras sabiedrības. Pat Islandē vai Fēru salās ne. Jā, ir vairāk vai mazāk homogēnas sabiedrības, kā Dānijā, kur dzīvo daudz tādu, kas labi atceras, ka viņu senču dzīslās ritēja vācu, zviedru, poļu asinis, vai Francijā, kas sastāv no vēsturiski gan etniski, gan lingvistiski, gan kulturāli ļoti atšķirīgām provincēm, vai pat Somijā, kas, pat runājot divās atšķirīgās valodās, ir ļoti homogēna sabiedrība, kur zviedriski runājošie cilvēki, kuru senči pirms dažiem gadsimtiem pārcēlušies no Zviedrijas, identificē sevi kā zviedriski runājošus somus, nevis zviedrus.
Ir skaidrs, ka jebkuras Eiropas nācijas vēsturē ir bijis kaut kas tāds, kas tai ļāva un lika saliedēties, atrast kopīgu valodu, vienoties par kopīgām vērtībām. Vērtības – vienādā izpratne par interesēm, par valsti, savu un valsts nākotni – ļāva nolīdzināt barjeras starp grupām. Jo dziļāk vēsturē, jo mazāk šansu, ka tas ir bijis demokrātisks process. Un otrādi: jo vēlāk ir sācies nācijas celšanas process, jo mazāk šansu, ka tas var būt paveikts nedemokrātiskām metodēm.
Moderns nacionālisms, jeb nācijas celšanas ideoloģija, ļoti atšķiras no 19. gadsimta romantiskās kustības. Moderns nacionālisms ir demokrātisks un liberāls, tāpēc tas ir iekļaujošs. Kā mēs skaidri redzam Latvijā, mēģinājumi iedzīvināt romantiski izolacionistisko nacionālisma modeli mūsdienu apstākļos (un bez īpašiem intelektuāliem resursiem) rada un provocē ksenofobiju, neiecietību, šovinismu un līdz ar to konfrontāciju, bet nespēj apvienot, radīt jaunas idejas saliedētai sabiedrībai un panākt nacionālisma mērķi – radīt nāciju.
„Valstsnācija” Molocha valstībā
Pieņēmums ka vienā valstī var būt „valstsnācija” un „mazākumtautības” (vai vēl muļķīgāk citas „nācijas”) ir aplams, kaut vai tāpēc ka jēdziens „valstsnācija” ir bezjēdzīgs. „Valstsnācija”, šķiet, ir jauns iepakojums staļiniskajai „titulnācijai”. Es netaisos apspriest kanibāla Staļina teorētisko mantojumu, ko uzskatu par noziegumu pret cilvēci līdzās jebkam citam, kur bende bijis pielicis savu asiņaino roku. Pietiktu ar šo iemeslu, lai uzskatītu jēdzienu „valstsnācija” par ļoti bīstamu latviešu nācijas veidošanās kontekstā, bet ir vēl kādi.
Var pieļaut, ka ir viena, dominējošā, etniskā grupa, kuras valoda un kultūra tiek ņemta par pamatu nāciju vienojošajai valodai un kultūrai, kā tam jābūt ar latviešu valodu un kultūru Latvijā. Bet tas nekādā gadījumā nepadara šo etnisko grupu par nāciju, „valstsnāciju”, pašu par sevi, atsevišķi no visiem tiem, kas savas etniskās piederības dēļ ir atšķirīgs. Latvijā, tāpat kā jebkurā citā nacionālajā valstī, var būt tikai viena nācija, kopīgā visiem Latvijas cilvēkiem.
Pacienāšu lasītāju arī ar tādu atzinumu, ka „valstsnācija” ir dziļi, radikāli konservatīvs jēdziens, kas uzsver attiecību „virzienu” starp nāciju un valsti, nācijas pakārtoto stāvokli hierarchiskā sistēmā, kur dominē kāda sevi ieceļošā un pašpietiekamā valsts, tāda kā viduslaiku monarchija, despotija vai arī teokrātiska valsts. Šādā sistēmā „nācija” ir despotiskās valsts vergu (dzimtcilvēku) kopums. Es varu saprast, ka mūsdienu Latvijā ir daudz cilvēku, kam, īpaši neiedomājoties par tā būtību, jēdziens „valstsnācija” varētu glaimot un dot zināmu psicholoģisko „valsts piederības” komfortu, kas lieku reizi liecina par jēdziena ultrakonservatīvu dabu. „Valstsnācijas” jēdziens lieliski atražo priekšstatu par bezsejas masas lomu valstī pietiekami primitīvā attīstības fāzē, bet tam nav nekāda sakara ar modernu nāciju.
Te ekstrēmā mērā izpaužas kaut kur dziļi vēsturē aizķērusies – postsovjetiem staļiniskā, nesovjietiem cariskā – izpratne par valsti kā pret fenomenu, kas pastāv paralēli sabiedrībai, kas atbild par stāvokli sabiedrībā (nevis otrādi). Ka sabiedrība neizjūt atbildību par valsti, protams, nav nekāds jauns novērojums, un es par to tagad rakstu, tāpēc ka gribu uzsvērt šo saiti – starp sabiedrības bezatbildību attiecībā uz valsti, „valstsnācijas” jēdzienu un populāro nelokāmību nepilsonības jautājumā.
„Valstsnācijas” un nepilsonības gaismā cilvēka apziņā valsts parādās kā dievība, kā rijīgs Molochs (jeb krieviskotajā ortogrāfijā Molohs), kas pieprasa upurus. Padomju Savienība, totalitārā impērija, bija visīstākā Molocha valstība, kas daudz augstāk par cilvēka interesēm un pašu cilvēka dzīvību nostādīja valsts varenumu. Molocha valstībā cilvēka vērtība ir nulle un humānismam nav vietas.
Latvija nav slēgta hierarchiska sistēma, kas apkalpo Molochu – pašpietiekamu valsti dievību. Latvija nav despotija, monarchija vai miniatūra staļiniska impērija. Latvija ir moderna demokrātiska sabiedrība. Tāpēc es uzskatu tādu jēdzienu lietošanu, kā „valstsnācija” un „sveštautieši”/”cittautieši”, par naida runu, hate speech, jo Latvijas apstākļos tie ir vērsti uz vienas sociālas grupas, vairākuma, nostādīšanu pret tiem, kas, pēc kādiem formāliem kritērijiem, tiek atzīti par nepiederošiem, nepilnvērtīgiem, tiek atsvešināti un pazemoti. Latvijas nācijas celšanas procesā ir visiem spēkiem jāizvairās no nazi-stila retorikas.
Darba emigrācija kā pretošanās konservatīvismam
Latvijā, kas ir daļa modernās Eiropas, 21. gadsimtā nācijas celšanas process var būt tikai demokrātisks, tikai atklāts un balstīts tikai uz vienlīdzības un humānisma principiem, kas ir kļuvuši par pamatu attiecībām attīstītajās demokrātijās. Es domāju, man nav vajadzības kavēties, paskaidrojot, kas tās ir par attiecībām un humānismu, kas padara attīstītās demokrātijas tik pievilcīgas Latvijas iedzīvotāju acīs neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, un kas patiesībā arī padara attīstītās demokrātijas par attīstītām – un konkurētspējīgām.
Nācija ir saliedētā sabiedrība. Un nacionālā valsts ir valsts institūciju kopums, kas apkalpo nāciju. Es runāju par nacionāli, nevis etniski, latvisko valsti, par latvisko nāciju. Ir svarīgi nošķirt etnicitāti no „sociālās grupas” jēdziena, jo vienas etnicitātes „pārstāvjiem” demokrātijas, arī modernās Latvijas, apstākļos nav nekādu atšķirīgu kopīgi izprastu interešu un mērķu ne citas etnicitātes „pārstāvjiem”.
Var, protams, runāt par tādu interesi kā savas dzimtās valodas lietošanas robežas, bērna izglītošanu viņa dzimtajā valodā, iespēju kopt savu atšķirīgu kultūru. Personīgi man, piemēram, nav nekādu problēmu uztvert un akceptēt šīs intereses par svarīgām un ļoti leģitīmām. Es to lieliski izprotu kā cilvēks, kurš izjūt – un rēķinās ar – savas dzimtās valodas ļoti ierobežoto pielietojamību profesionālajā un pat privātajā sfērā (tāda nu ir dzīve!). Bet jāredz arī tas, ka šīs intereses, tā teikt, nesasniedz to tiesību nozīmību, kuru katrs indivīds var pieprasīt un kuru sabiedrībai/valstij ir jāgarantē.
Galu galā ja valodas lietošanas jautājums ir patiešām svarīgāks par pārējiem apsvērumiem dzīvē un par valodas lietošanu patiešām ir jācīnās, tad šis gan ir tiesību jautājums, un šīs tiesības visdrošāk var realizēt kādā citā sabiedrībā, kur šai konkrētai valodai ir daudz mazāk vai vispār nav ierobežojumu. Ir muļķīgi zaudēt pilsoņus – un te es runāju par visiem tiem, kas uzskata Latviju par savām mājām – tāda sīkuma dēļ.
Par apstiprinājumu šiem vārdiem var arī uzskatīt to, ka visās Latvijā runājamajās valodās runājošie latvieši dodas projām no Latvijas darba, nevis lingvistiskā komforta, meklējumos uz zemēm, kur gan nepastāv tāds lingvistisks elastīgums, pie kā esam (krievi gan vairāk saņemt un latvieši – sniegt) pieraduši Latvijā.
Darba emigrācija lieliski parāda to, kas pastāv jebkuros dzīves apstākļos, – to, ka runāt par kādām kolektīvām vairākuma un minoritāšu, ekskluzīvi latviešu vai ekskluzīvi krievu, interesēm un tiesībām nav pamata. Kolektīviem nav interešu, tiesību, jautājumu un problēmu. Intereses, tiesības, jautājumi, problēmas – kā pati dzīve – ir cilvēkam, viss pārējais ir konservatīvā demagoģija.
Līdz šim konservatīvā demagoģija Latvijā nav radījusi ne tiesisku valsti, ne darba vietas, ne konsolidētu sabiedrību. Es uzskatu konservatīvo demagoģiju Latvijā par bankrotējušu un darba emigrāciju par masveida pretošanos tumsonībai, jeb Latvijas politiskajā elitē piekoptajai konservatīvajai bezatbildībai.
No kā pieprasīt latvisku Latviju? Par atbildību
Vērtību hierarchijā valodas lietošanas jautājums neiederas izdzīvošanas līmenī, kā to parāda ekonomiskā emigrācija. Arī visaugstākajā – pašizpausmes – līmenī ne, jo pārliecinātam un neatkarīgi domājošam indivīdam valoda ir no mazākajiem šķēršļiem ceļā uz mērķi. Valoda ir komunikācijas līdzeklis un daļa vides. Līdz ar to valodai ir kolosāls vienojošs spēks. Tā var dot piederības sajūtu – tur tā arī atrodas vērtību hierarchijā. Latvija ir lielā mēra valoda (par to rakstīju pirms kāda laika šeit), valoda saglabāja Latviju un ļāva tai atjaunoties. Valoda ir arī biļete uz latvietību tiem, kas to vēlas. Šajā ziņā latviskā lingvacentrisma tradīcija parāda savu ļoti demokrātisko pusi.
Tas, ka Latvija ir valoda un ka bez valodas nebūs arī Latvijas, ir jāsaprot tiem Latvijas cilvēkiem, kam latviešu valoda nav dzimtā. No otras puses tiem Latvijas cilvēkiem, kam latviešu valoda ir dzimtā, jāpārvar sevī instinktīvā vēlme norobežoties no tiem, kas ģimenēs latviski nerunā. Tā ir galvenā latviešu atbildība, kas nāk līdzi ar zināmu privilēģiju runāt savā valstī ar jebkuru citu valsts iedzīvotāju savā dzimtajā valodā. Viņi nav svēš- vai cittautieši, viņi ir tādi paši latvieši, tikai ar kādu citu dzimto valodu, kas nebūt netraucē kopējai dzīvei vienā sabiedrībā, kopējam darbam, kopējiem mērķiem.
Latviskums kā Latvijas nācijas pamats un latviešu valoda kā Latvijas nācijas valoda ir vienlaikus privilēģija un atbildība. Man šķiet, privilēģija un atbildība atrodas lieliskā līdzsvarā. Jo vairāk latvietis iegulda latviskas vides nostiprināšanās Latvijā, jo latviskāka kļūst Latvija, jo vairāk krieviski runājošo būs ar mieru atzīt latviešu valodas privilēģiju Latvijā.
Mūsu situācija no ideāla atšķiras (un atšķirsies) ar to, ka vienmēr ir un būs pietiekami liels skaits latviešu, kas pieprasa privilēģijas tūlīt pat uz vietas bez ierunām, uzliekot kādām privātpersonām par pienākumu tūlīt pat sākt lietot latviešu valodu un atteikties no krievu valodas faktiskajām privilēģijām. Šo nostāju var interpretēt arī kā latviskas Latvijas pieprasīšanu no latviski nerunājošajiem vai latviskuma ieviešanas „deleģēšanu” viņiem: te ir Latvija un aši te izveidojiet ap mani latvisku vidi. Bet krievi izrādās „nelojāli”, pretlatviski, balso par Saskaņu, grib krievu valodu, kritizē latviešus par 16. martu. Tā latviskuma „deleģēšana” iet roku rokā ar krievu demonizēšanu. Skaidrs, ka nekādu labu rezultātu tas dot nevar. Šis latviskuma ieviešanas modelis, ieskaitot krievu demonizēšanu, ir ļoti nenopietna attieksme pret savu valsti.
Un no otras puses vienmēr būs pietiekami daudz krievu, kas pretosies savas valodas privilēģijas apšaubīšanai un tam, ka šīs privilēģijas neizbēgami zudīs. Krievi demonizēšanas vingrinājumā nekur neatpaliek. Re, dažas sabiedriskās domas klišejas: apšaubot krievu valodas privilēģijas Latvijā, latvieši krievu valodu skolās un dajebkur patiesībā aizliedz, viņi nīst visu krievisko, balso par „nacionālistiem” un kritizē krievus par 9. maiju.
Abas šīs demonizēšanas ir šovinisms. Abās ir daudz nepacietības, neiecietības, naida, privilēģiju (haļavas) meklēšanas un bezatbildības. Abas sabotē latviskumu, abas traucē cilvēkiem pieņemt latvisko identitāti, abas grauj to Latviju, kas var būt neatkarīga un ilgtspējīga.
Latviskās intereses
Patiesība nav ne pa vidu, ne kaut kur citur starp šovinismiem. Patiesība atrodas pilnīgi citā, nešovinistiskā dimensijā. Patiesība ir kopējās intereses, ko, domāju, būtu pareizāk nosaukt par latviskām, nacionālām interesēm. Jebkurā Latvijas cilvēka interesēs ir dzīvot normālā sabiedrībā, ērtā un labiekārtotā vidē, realizēt savu potenciālu, talantu, piepildīt savas vēlmes, kas noteikti ir saistītas ar paša un ģimenes laimi, nevis ar kaimiņa nelaimi, sasniegt augstu labklājības līmeni un nodrošināt to saviem bērniem. Tas katram ir kopīgs. Kas tajā ir latvisks? Paši pamati – vide, kultūra, valoda. Tāpēc es ievadam piedāvāju to loģisko ķēdi, kas sākas ar pamatiem un beidzas ar to nostiprināšanu.
2 thoughts on “Latviskais nacionālisms var būt tikai liberāls”
„Konservatīvisms (lat. conservativus – tāds, kas sarga) ir prāta ievirze, tai raksturīga uzticība tradīcijām, stabilitātei un kārtībai.”„Konservatīvisms ir dzīves pozīcija, kura balstās uz tradicionālām vērtībām, tādām kā ģimene, tikumība, reliģija, nācija, un piesardzīgi vai negatīvi izturas pret jaunām, mirkļa un kaislību diktētām, pseido-brīvībām.”„Abstraktu, mehānisku sabiedrības un valsts uzbūves principu vietā tiek likta dzīvības pilna, daudzveidīga vienotība, kas orientēta uz sabiedriskās dzīves tradicionālo pamatu saglabāšanu un aizsardzību.. Konservatīvisms savā politiskajā ideoloģijā balstās uz reliģiju, kas veido cilvēku kopdzīves garīgo pamatu ģimenē un valstī. Viens no konservatīvisma centrālajiem elementiem ir Tradīcija, tā iemieso pagātnes pieredzi un gudrību. Tradīcija arī nodrošina stabilitāti, radot sociālās un vēsturiskās piederības izjūtu.”Un tā, visas šīs konservatīvās dzīves pozīcijas un kvalitātes – tradīcija, pagātnes pieredze un gudrība, reliģija, tikumība un ētika – kā balsta kolonnas kopā veido CILVĒKA MORĀLI. Tādēļ šīs vērtības tiek sauktas šajā cēlajā vārdā – PAMATVĒRTĪBAS!
Un par to visu ar tādu degsmi un – anonīmi 😉 Redziet, tradīcijas ir gaužām nepastāvīga lieta. Kanibālisms arī, redziet, ir tradīcija. Cilvēkus lopu vagonos sūtīt uz Sibīriju arī bija zināma tradīcija. Būt aprobežotam, negribēt lasīt un mācīties, pārmērīgā alkohola lietošana – tās arī ir tradīcijas. Nekādu \”CILVĒKA MORĀLI\” tās \”balsta kolonnas\” neveido. Morāle, ētika cilvēkam ir no tā, ko viņš dzīvē apgūst, pat ja viņam ir visai šaubīgas tā teikt izejpozīcijas, \”tradicionālā\” vidē starp lumpeniem un citiem alkoholiķiem. Un vēl kas ļoti svarīgs – pamatvērtības pastāv absolūti neatkarīgi no vides, laika un konkrētu cilveku netikumiem, jeb tā sauktajām tradīcijām. Pamatvērtības ir pamatvērtības visiem – cilvēkiem, laikiem, vietām. Cilvēkus kost nedrīkst! Kūlu dedzināt nedrīkst! Zobus vajag tīrīt katru dienu, vēlams divreiz dienā! Jebkura no šīm vērtībām, jebkura vērtība var būt dziļā pretrunā ar tradīcijām. Interesanti, ka idiotismu, tumsonību, bezatbildību var viegli uzskatīt par tradīciju. Intelektuālisms vienmēr ir kaut kas svešs un margināls.