Transkribēju praktiski visu (izņemot pirmo trīs minūšu ievadu) Dr Egila Levita priekšlasījumu Ilmāra Latkovska seminārā 2013. gada 29. aprīlī. No manis – tikai izcēlumi boldā. Lūdzu:
Valstsnācija ir tā nācija, kura veido valsti. Vācu vēsturnieks Friedrich Meinecke iedalīja valsts veidošanas modeļus divās grupās – politiskā nācija un kultūrnācija. Politisku nāciju veido eksistējoša valsts. Francijā, kur līdz brīdim bija absolūtā monarchija, demokratizācijas rezultātā bija nepieciešams kas nes šo nāciju, un tā bija tauta, franču nācija. Tas ir tipiskais politiskās nācijas modelis, kas ietver visus iedzīvotājus, kuri runā un domā franciski, vienalga kādā valodā tu runā mājās un kāda kultūra tev ir. Valstsnācijas kultūra ir kopēja visiem iedzīvotājiemun plus vēl dažiem ir ekstra sava nacionālā kultūra, kas tiek kopta vairāk vai mazāk privāti. Politiskas nācijas priekšrocība ir tajā, ka identitāte starp nāciju un valsti ir ļoti stipra, jo visi pieder pie tās pašas nācijas.
Otrs modelis ir kultūrnācija, kuras garīgais tēvs bija Johann Gottfried Herder, kurš uzskatīja, ka katrai valodai un kultūrai ir pašvērtība neatkarīgi no tā, vai šai kultūrai ir sava valsts vai nav. Tas ir kultūrnacionālisms. Tās tautas, kuras sociālās emancipācijas rezultātā pārņēma šo ideju, attīstījās tālāk par nācijām, prasot attiecīgai kultūrnācijai savu valsti.
Varētu teikt, ka Eiropā ir vecās vēsturiskās valstis, kuras demokratizācijas rezultātā izveidoja savas nācijas ar vienotu valsts valodu un vienotu kultūru (blakus kurai var pastāvēt mājas valodas un mājas kultūras), un kutūrnāciju izcīnītas valstis, kur valsts bija šo nāciju cīņas un uzvaras rezultāts. Tātad vispirms bija nācija, pēc tam valsts. Vecajās Eiropas valstīs vispirms valsts, pēc tam nācija. Šie ir divi atšķirīgi modeļi.
Politoloģiskā un juridiskā literatūrā autoriem ir grūti abstrahēties no sava modeļa. Anglosakšu literatūrā nacionālisms tiek analizēts no politisko nāciju viedokļa, kurš nav tieši piemērojams Vidus- un Austrumeiropas valstīm, bet ir zināmi adaptācijas mēģinājumi.
Latvija ir tipiska Eiropas nacionāla valsts, kuru ir izveidojusi latviešu nācija kā kultūrnācija, nevis kā politiska nācija, līdz brīdim, kad latviešu nācija bija izveidojusi savu valsti. Abos gadījumos, vienalga kāds ir bijis vēsturiskais ceļš, politiskās nācijas ceļš vai kultūrnācijas ceļš, vēlāk, kad nacionālā valsts ir izveidota, šie ceļi satuvinās.
Es jau teicu, politiskā nācija ir integrējoša, iekļaujoša, asimilējoša – tā cenšas asimilēt visus pārējos, nacionālās mazākumtautības, imigrantus, lai tie arī kļūst par frančiem, piemēram, vai britiem, tātad asimilējoša. Tā ļoti nelabprāt atzīst blakus valstsnācijai pastāvošās mazākumtautības.
Kultūrnācijas modelis, jeb tās valstis, kuras ir izveidojušas kultūrnācijas, sākumā, ņemot vērā savu vēsturisko pieredzi, nav iekļaujošas, nav asimilējošas un atzīst sev blakus mazākumtautības. Līdz ar to šeit jēdziens „valstsnācija” ir ļoti būtisks.
Valstsnācija ir tā, kas veido valsti, starp kuru un valsti pastāv nacionāli kulturālā identitāte, un blakus tām pastāv vēsturiskās mazākumtautības un imigranti, kas netiek atzīti par mazākumtautībām. Kamēr politiskās nācijas modelī visi ir politiskajai nācijai piederīgie – bet jāuzver viena valoda, viena kultūra –, kultūrnācijas modelī ir valstsnācija un mazākumtautības blakām.
Kultūrnācijas valsts ir cīņas rezultāts. Bija jāizcīna sava valsts šai nācijai. Tādēļ jautājums par mazākumtautību iekļaušanu nav īpaši būtisks. Tādēļ Latvija 20.-30. gados bija izteikta kultūrnācijas valsts.Latvieši kā valstsnācija un blakus tai mazākumtautības, kuras, piemēram, arī politiskajā spektrā uzstājās ar savām partijām, nebija vienoti. Nebija neviena partija, kas būtu pārnacionāla. Bija latviešu partijas, bija krievu partijas, ebreju partijas, vācu partijas, arī viena poļu partija. Tātad blakusstāvēšanas modelis.
Tomēr ar laiku blakusstāvēšanas modelis kļūst difūzāks un valstsnācija parasti cenšas atvērties mazākumtautību un protams vēlāk arī imigrantu iekļaušanai, integrācijai, asimilācijai. Jautājums ir par to, kas ir stabilāks – šāda veida sadrumstalota valsts jeb politiskā nācija, kas iekļauj visus ar vienotiem elementiem (politiskā nācija nenozīmē valodu bābeli, politiskā nācija nozīmē, visi runā vienā valodā)? Latvija, kas salīdzinājumā ar citām kultūrnācijām ir drusku atpalikusi šajā ziņā, tikai tagad sāk diskutēt par šo jautājumu – par mazākumtautību iekļaušanu latviešu kultūrā.
Integrēta valsts nozīmē to, ka valstsnācijas valoda un kultūra nepieder tikai valstsnācijai, bet tā ir visu iedzīvotāju kopējā valoda un kultūra. Nav iedomājams kāds elzasietis, kas neprot franču valodu un kurš nav iekļāvies franču kultūrā, tāda vispār nav. Viņam ir arī otra kultūra, tā ir viņa darīšana.
Šīs diskusijas beidzamos gados ir sasniegušas arī Latviju. Un valsts demokrātiskā, pilsoniskā loģika prasa, ka demokrātiskā valstī ir jābūt kopējiem nacionāli kulturāliem elementiem – tā ir kopējā valoda, kopējā kultūra, kas sasaista šos iedzīvotājus. Un Latvijā tagad diskusija kļūst aktuālāka ne tikai tāpēc, ka mēs esam šo diskusiju aizkavējuši ilgu laiku, bet arī sakarā ar to, ka globalizācijas, eiropeizācijas laikmetā nacionālā identitāte – kas var likties paradoksāli – kļūst arvien svarīgāka un nozīmīgāka valstij. Jo valstij ir jākonkurē starptautiskā līmenī par iedzīvotājiem, par cilvēkiem. Un viens no elementiem sevišķi tādai valstij, kura nav absolūti priekšā ekonomiskā ziņā, ir tieši nacionālā identitāte kā viens elements, kas ļauj „piepaturēt” šos cilvēkus.
Ja tu salīdzini algas, apdrošināšanu un tam līdzīgi, ja nav nacionālās kultūras un valodas elements, tad protams, materiālie, utilitārie aicinājumi ir spēcīgāki. Bet stipra nacionālā identitāte to var atsvērt. Valstīm ar spēcīgu nacionālo identitāti globalizētās konkurences apstākļos ir priekšrocības.
Tādēļ tagad ir beidzamais laiks diskutēt par to, vai ir vēl ir liela jēga strikti pieturēties pie kultūrnācijas sākotnējā modeļa, kurš Latvijā bija dominējošs 20. gadsimtā, kad latviešu valoda nebija kopējā valoda visiem iedzīvotājiem, kad valsts pat veicināja šo sadrumstalošanos ar mazākumtautību skolām un tā tālāk.
Varbūt arī skolas un kultūras biedrības, kas veicina otro identitātes daļu, ne pirmo. Pārmērīgā segregācija izglītības un kultūras jomā vājina valsti un sasaisti starp nāciju un valsti. Tas ir ļoti lēns process, kas notiek individuālā kārtā.
Vai ir iespējama kopēja nācija? Tāpat kā jebkurā citā Eiropas valstī, Latvijā kopēja nācija ir iespējama uz vienotās valodas un vienotās kultūras pamata. Vai tas grupas, kas nav piederējušas pie latviešu nācijas līdz šim, būtu ar mieru pārņemt latviešu valodu un kultūru?
Es saprotu lielo skepsi par šo jautājumu. To veicina segregācija izglītībā. Pirms sešdesmitajiem gadiem segregācija bija normāla parādība Amerikas izglītības sistēma un, kad Augstākā Tiesa to atcēla, bija lieli protesti, bet tagad par to vairs neviens pat nedomā. Tagad ir pat politiski nekorekti runāt par atsevišķu grupu segregācijas pēc etniskās piederības.
Šāda virzība nenozīmē mazākumtautību asimilāciju. Tas nozīmē tikai to, ka mazākumtautības vienlaikus var pieņemt arī savu identitāti, kas ir normāla parādība Eiropas nacionālajās valstīs.
Man šķiet, ka šāda virzība ir nenovēršama, jo mazākumtautību segregācija, neiekļaušana latviešu nācijā kļūst par anachronismu šodienas Eiropā. Un diskusija par to, ka būtu jādara valstij no globalizācijas, eiropeizācijas izaicinājumu viedokļa, veicina šo procesu.
Nekāds ātrs risinājums nav iespējams, bet ir nepieciešama konsekventa rīcība vienā virzienā, kas nozīmētu nacionālo konsolidāciju uz latviešu valodas un kultūras pamata. Tas ir iespējams un neizbēgams.
23 thoughts on “Levits par valstsnāciju. Viss tagad tikai sākas”
runā i runā par asimilāciju un beigās – nē, nē, tā nav asimilācija! Nē, tā ir asimilācija. gribat asimilēt – lūdzu, visas tiesības kā valstsnācijai. Tikai beidziet šīs vārdu spēles un pasakiet godīgi – jā, gribam visus asimilēt un pārveidot par latviešiem, nevis Latvijas pilsoņiem.tas vismaz būs godīgi. Kolpants
Kolpant, paldies par komentāru. Jūs par to rakstāt tādā izmisumā, it kā runa ir vismaz par lobotomiju vai kastrāciju. Levits uzver vairākkārt – viena valoda/ kultūra/ identitāte visiem plus tiem, kas to vēlas, ir vēl sava val / kult / ident – privāti. Tas ir viens.Otrs ir tas, ka tas ir objektīvs vēsturisks process. Gribat – asimilējieties, aizmirstiet savu valodu, mainiet kaut vārdu. Nevar šajā valstī, meklējiet tādu, kur var. Objektīvs, vēsturisks. Ne tāpēc, ka Levits tā teicis.Trešais. Krievu asimilācija Latvijā 21. gadsimtā? Joks? Ar trīssimts tv un radio kanāliem – ar krievu valodu no katra gludekļa. No way. Žēl protams, bet Latvija vienmēr paliks blakus Krievijai un var klusi cerēt tikai uz to, ka Kremlis kādreiz izbeigs smadzeņu skalošanu un piektās kolonnas aunu kūdīšanu pret savu valsti.
Paldies par rakstu ar svaigām domām. Man patīk Egila Levita pieeja: Latviešiem beidzot jāsāk domāt par savu valsti kā atbildīgai valstsnācijai, tas ir, jāmēğina iekļaut arī cittautiešus, kas to vēlas, un šī vēlme ir jāveicina. Līdz šim valsts ar savu segregēto izglītības sistēmu, tieši otrādi, ir ļāvusi krieviem vārīties savā sulā, turpināt pretlatviskos mītus, ieslīdēt Putina Krievijas ideoloğijā. Latvija ar savu \”superliberālo\” mazākumtautību politiku, ar savām krievu skolām, ar ko daudzi politiķi pat lepojas, tiešām ir palikusi 20.-30.gadu līmenī. Asimilācija nav mērķis, mērķis ir lai cittautieši apgūst arī latvisko identitāti, un neizturas pret šo valsti kā svešu valsti. Nedomāju, kas tas būtu bezcerīgs projekts. Asimilācija būtu tikai patīkams, bet nebūtisks blakusefekts.
Zināms izmisums ir, jo latvieši stūrgalvīgi grib citus padarīt nevis par Latvijas pilsoņiem, bet par latviešiem. Un tā ir milzīga starpība.Levits vēl mēģina kaut kā lavierēt, zinātniski psiholoģiski kaut ko skaidrot, bet es vairāk par valsts politiku. Pat komentārs zemāk- likvidēsim krievu skolas un viss būs daudz labāk. Nu bet protams! Ja tagad latviešu bērns to dzird stundās, par okupantiem, krieviem (protams, ka valsts vīri jau izvairās no okupants=krievs, bet zemākajā līmenī tas jau tā arī pieņemts), tad pēc skolas satiekot Ivanu Vai Sergeju pagalmā, viņš tos tomēr neuztver kā okupācijas sekas. Bet nu tagad sēžot kopā stundās viņam būs uzreiz skaidrs, kas tie Ivans un Sergejs ir. It īpaši kad vēstures stundās vairāk stāstīt par padomju okupantu zvērībām, mazinot Vācijas okupantu zvērības. Un tā tas skolās arī ir, jo savādāk nav loģiski pēc tam stāstīt par leģionāriem varoņiem, ja viņi būtu kalpojuši tādiem zvēriem. Un neiet runa, kā jūtas Ivans vai Sergejs, kā okupanti vai kā Latvijas pilsoni. Jautājums – kā viņus uztver. Man bija diskusijas par to IR.LV. It kā teica daži – nejūties kā okupants. Labi… un uzreiz – bet neaizmirsti ka esi okupants, jo nav okupācijas bez okupantiem, jo nav iespējama izvarošana bez izvarotāja.Tur tā sāls – ka viss griežas ap okupāciju. Autor, Jums bērni ir? Ja ir, kādā skolā iet? Man iet latviešu skolā. Un es pats redzu dažus procesus. Un viņiem vēl paveicas, ka mums nav izteikti krievisks uzvārds. Negribu iet detaļās, bet paši latvieši vēl nemaz nav gatavi, lai krievi mācītos kopā ar latviešiem. Jo arī latvietis bērns skolā \”atgremo\” to, ko viņš vakaros dzird no vecākiem un vecvecākiem. Par Kremli es jau reiz izteicos – latvieši paši ar savu rīcību no 1991. gada izdarīja maksimāli iespējamo, lai krievi būtu šeit kā 5.kolonna. Kremlim vajadzēja tikai paņemt sagatavoto \”materiālu\”. Jo vēl jautājums, kurš tad vairāk ieprogrammēts – jo tā latviešu apsēstība, ka visi krievi fano par Putinu, ir apbrīnas vērta.
Asimilācija nav mērķis, mērķis ir lai cittautieši apgūst arī latvisko identitāti, un neizturas pret šo valsti kā svešu valsti====ugu, kurā dienā gadā man pēc integrācijas politikas veidotāja Ēlertes domām vajadzētu atvainoties par okupāciju? Pietiktu ar 1 reizi jeb katru gadu jāatvainojas? Kā man iestāstīja latvieši – nav okupācijas bez okupantu, okupantiem par to jāatceras. Tad kā es varu nejusties svešs? Bet ja tomēr es tāds nebūšu, man ātri atgādinās par okupāciju. Bet ja es apgūšu latvisko identitāti (starp citu, kā tā izpaužas?), es tomēr tāpat palikšu otras šķiras pilsonis, vai nē? Es tā arī sapratu, ka tam tas jēdziens valstsnācija i domāts, lai te nemēģinātu daži padomāt, ka viņus tagad par līdzvērtīgiem uzskatīsKolpants
Sveiki, paldies, žēl, ka anonīmi. Nesaprotu, kāpēc jāslēpj identitāte. Izmisums? Kurš ir izmisis? Pēc kādiem kritērijiem kādam lielāks/mazāks izmisums kā citam? Etniskiem? Nepiekrītu.\”Latvieši stūrgalvīgi grib\”. Visi latvieši – tāpat kā visi krievi – kopīgi grib turpināt elpot, ēst, lielāku labklājību, laimi, zilas debesis, siltu jūru.Neprecizitātes noved līdz pārpratumiem, muļķībām un nepareiziem secinājumiem. Neviens negrib \”padarīt citus par latviešiem\”. Jau šis ir pārpratums.Es personīgi būtu laimīgs, ja pēc iespējas vairāk cilvēku Latvijā neatkarīgi no savas izcelsmes un ikdienā runājamās valodas justos piederīgi Latvijai kā vienotai sabiedrībai, nācijai, justos kā latvieši.Es apzināti izlaižu vārdu \”valsti\”, jo valsts ir otršķirīga attiecībā uz sabiedrību (= nāciju). Valsts ir instruments sabiedrības rokas. Nevajag justies piederīgam valstij, ja nu vienīgi \”valsts\” netiek uztverta vienkārši kā sinonīms sabiedrībai (= nācijai). Justies kā latvietis. Dažiem \”latvietis\” var būt pirmkārt etniskās piederības apzīmējums. Tieši tā to lietojat Jūs, uzskatot, ka \”latvieši grib padarīt citus\” par etniskajiem latviešiem. Nezinu, kā Jūs to iedomājaties – laikam tiem \”visiem latviešiem\” ir kaut kāds konveijers, kas veic vivisekciju dzīvajiem cilvēkiem praktiski bez narkozes, mainot smadzenes, aknas un urīnpūsli. Un tā ar nomainītu urībpūsli etnisks krievs pārtop etniskā latvietī. Nope.Tikai skaidrojot vienu pārpratumu, kuru Jūs paudāt, es jau pusi romāna uzrakstīju. Bet neskatoties uz manām pūlēm, Jūs visticamāk turpināsiet tiražēt pārpratumu un izplatīt nevajadzīgi provokatīvus izdomājumus.Lūdzu, neignorējiet manu atbildi. Vismaz izlasiet to.
Tālāk. \”Levits mēģina lavierēt\”. Levits nemēģina lavierēt. Jūs lasāt vai klausāties neuzmanīgi. Ļoti iespējams, Jūs neesat Levita mērķauditorija. Lai novērtētu Levita teikto – kas ir gan vēsturisks ekskurss, gan definīciju atreferēšana, gan interpretācija no valstiski tiesiskā viedokļa -, ir vajadzīga zināma intelektuālā aizmugure. Vismaz kaut uz sekundi jāpārstāj ticēt sazvērestības teorijām.Ko nozīmē \”lavierēt\”? Mēģināt aizstāvēt kādu no morālā viedokļa apšaubāmu pozīciju. Levits pateica burtiski sekojošu: (1) Latvija sākusies ar to, ka valstsnācija vēlējās savu valsti un to izcīnīja. (2) Latvija ilgu laiku bijusi kultūrnacionālisma veidotā valsts, jeb \”blakusstāvēšanas\” sabiedrība, neintegrēta, segregēta, kur latviešiem nebija īsti vēlmes kaut ko sevī vēl iekļaut un celt cita tipa nāciju – politisku, kā vecās demokrātijas valstīs, Francijā un Britānijā. (3) Tagad arī Latvijā sākas diskusija par nācijas modeli. (4) Vēsture pierāda, ka arī kultūrnacionālisma modelis funkcionējošās valsts ietvaros satuvinās ar politiskā nacionālisma modeli un pārņem tā orientierus. (5) Arī mums jāsāk virzīties uz to pusi.Es to speciāli izcēlu tekstā. Izcēlumi bija mans pieticīgais vēstījums – \”nekas nav beidzies, viss tagad tikai sākas\”, ko es arī izmantoju virsrakstā.Levits ir izcils domātājs, moderns intelektuālis, kura potenciāls, es ļoti ceru, vēl varēs pakalpot Latvijai.
Kā jūtas Ivans un Sergejs. Nav izvarošanas bez izvarotāja. Kā jūtas, ir svarīgi, jo Ivans un Sergejs, Anita un Sniedze ir cilvēki, un nav nekas svarīgāks par cilvēku, katru konkrēti. Ne tautas, ne masas, ne grupas, ne vairākumi un mazākumi. Tikai un vienīgi konkrēti cilvēki. Un to mēs sāksim uztvert ne ātrāk par brīdi, kad sāksim cienīt savu vārdu un viedokli un ar pirmo parakstīt otru. Cienīt savu personību.Kad Jūs sapratīsiet, ka nav nekā svarīgāka Jums personīgi par vienreizējo sajūtu, ka Jums ir, par ko sevi cienīt, visas atbildes nāks pašas par sevi, ļoti daudzas lietas kļūs daudz jo daudz skaidrākas. Nē, nevar būt izvarošanas bez izvarotāja. Tad atrodiet izvarotāju! Vai Jūs esat izvarotājs? Jūs burtiski to izdarījāt, Jūs personīgi? Okupējāt Latviju, izsūtījāt cilvēkus, kādu nošāvāt, kādam kaut ko atņēmāt, izdarījāt noziegumu, par kuru liek cietumā? Vai Jūs personīgi to izdarījāt?Jā, jābūt kādam, kas to izdarīja. Jo kāds to visu izdarīja! Stalins? Jā. Kāds vēl Maskavā? Acīmredzami! Nosauciet! Kāds Rīgā? Jā! Nosauciet!Ziniet, kas tas ir? Tā ir Nirnberga. Nazismam bija Nirnberga, nazismu nosodīja un pasludināja par briesmoni. Stalinismam nav bijis savas nirnbergas. Tas ir mūsu vistiešākajās interesēs – nosodīt to krokodilisko režīmu, Stalinu, stalinismu, Sovjetus kā totalitāro nāves lēģeri, nonāvēšanas mašīnu, to vivisekcijas konveijeru, un tos cilvēkus, konkrētos cilvēkus ar vārdiem un uzvārdiem par pastrādātajiem noziegumiem.Ja mēs domātu racionāli, ja mēs uzskatītu, ka tas harassment ar \”okupantiem\” vienreiz ir jāizbeidz, mēs nevis stūrgalvīgi 9. maijā ietu vicināt sarkanos karogus ar zvaigznēm, sirpiem un āmuriem un dzert šņabi par uzvarām, ar kurām mums nav nekāda sakara, bet nosodītu stalinisma-krokodilisma noziegumus pret šiem pašiem veterāniem, viņu paaudzēm, pret kritušajiem, pret tiem, kurus izvaroja pa ceļam uz uzvaru, pret tiem, kurus sagnobīja gulagā. Desmitiem miljonu cilvēku dzīvību.
Mans bērns mācās universitātē angļu valodā, Latvijā nedzīvo jau 8.5 gadus, pirms tam gāja krievu skolā, bet kā tolaik, tā joprojām brīvi runā latviski, jo pirms skolas gāja latviešu bērnudārzā.Atzīšos, ka mēs izvelējāmies krievu skolu, tāpēc ka bērni ir tā vide, kur racionāli argumenti nedarbojas. Bērni nes uz āru to, ko iesūc ģimenes un draugu lokā. Bērni ir tieši un tāpēc nežēlīgi. Es negribēju pakļaut bērnu kādam pārāk nekontrolējamam riskam, ar ko viņa nebūtu varējusi tikt galā un es viņai nebūtu varējis palīdzēt.Tāpēc, uzstājoties par latvisku Latviju, es vienmēr esmu bijis pret gan krievu, gan latviešu šovinismu. Nezinu, cik daudz esat pazīstams ar maniem viedokļiem, bet ja palasīsiet, es ceru, redzēsiet, ka esmu pietiekami konsekventi paudis šādus uzskatus. Latviešu politiskajiem līderiem nepietiek drosmes runāt ar savu vēlētāju atklātā valodā un pateikt, skatoties tieši acīs, ka rusofobija vēl nav latviešu nacionālisms, ka latviskā identitāte ir daudz vairāk nekā krievu nīšanu, ka tāda attieksme pret citādo ir tumsonība. Kad caurmēra latvietis to sāks dzirdēt no saviem līderiem, viņš ātrāk sāks pārvērtēt savus tumsonīgos viedokļus. Cilvēkiem ir jāpalīdz. Cilvēki to gaida.
Levits ir iekustinājis diskusiju par nāciju pareizā virzienā. Vienkārši izsakoties – latviešiem kā valstsnācijai ir jāsāk atvērties cittautiešu pieņemšanai, iekļaušanai kā latviešu nācijas piederīgajiem. Un piekrītu autoram – latviešu nacionālisms nedrīkst sastāvēt tikai no rusofobijas un tumsonības. Ir jāuzrāda perspektīva. Bet cittautiešiem tas nozīmē – latviešu valodas, vēstures apziņas, kultūras pārņemšanu. Nav jābaidās lietot vārdu asimilācija. Ja cilvēks grib turpināt palikt arī krievs vai armēnis – lūdzu, neviens to netraucē, bet galvenais tomēr ir – kļūt par latvieti. Levits šo iesīkstējušo nostāju mēğina mainīt. Viņš uzsver, kas jādara latviešiem. Taču manuprāt, pirmais solis jāsper tieši tiem, kuri vēlētos kļūt par latviešiem, vienalga, paturot vai nepaturot savu privāto krievu vai armēņu identitāti. Protams, latviešu tradicionālais kultūrnacionālisms šādai perspektīvai traucē, taču vēl vairāk tai traucē krievu impēristu izmisīgās pūles, nepieļaut, ka viņu uzticīgās avis aizklīst pie latviešiem. Šis impēristu ierīkotais mentālais žogs ir jālauž kā pirmais
Sveiki, paldies, žēl, ka anonīmi. Nesaprotu, kāpēc jāslēpj identitāte.==Neredzu, kā tehniski atbildēt uz konkrēto komentāru. Tas biju es, Kolpants, kaut kā vienkārši aizmirstu parakstīties. Savu īsto identitāti neatklāšu, piemēram, reģistrējoties caur Facebook, kur protams, esmu ar savu īsto vārdu uzvārdu. Jūsu blogu lasa vairāki latvieši, gan no Ir gan citi, daži retvito. Un ne visi ir spējīgi uzvērt citu viedokli mierīgi. Un tāpēc neviens man nevar garantēt, ka vai man vai bērnam un it īpaši bērnam, pēc tam nebūtu problēmu – ā, tas ir tā okupanta bērns, ka te atļaujas tādas lietas rakstīt. Kad caurmēra latvietis to sāks dzirdēt no saviem līderiem, viņš ātrāk sāks pārvērtēt savus tumsonīgos viedokļus=====Vot tad i varēsim runāt, lai okupanti nejustos kā okupanti, bet valsts piederīgie.labi, piekrītu, ka jāizmanto un jārunā par skaidrām definīcijām. Kas pēc Jūsu definīcijas ir latvietis? Kolpans. šoreiz parakstos:)
Šis impēristu ierīkotais mentālais žogs ir jālauž kā pirmais======kā pirmo pieprasot no krieviem atvainoties par okupāciju, kā to teica integrācijas programmas veidotāja Ēlerte?Kolpants
un tos cilvēkus, konkrētos cilvēkus ar vārdiem un uzvārdiem par pastrādātajiem noziegumiem.=======Alehina kungs, bet pieprasiet to nevis no manis, bet no tiem latviešiem, kuriem patīk runāt par okupantu noziegumiem, bet kuri nez kāpēc tā arī neatvēra \”čekas maisus\”! Nez kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tur bija ne tikai krieviskie uzvārdi? Ne jau es 22 gadus runāju par okupantiem, okupācijas sekām, okupantu masām utt. Reiz bija diskusija par šo tēmu, lai tad tiesā visus! Nē, atbilde bija '\” neaiztiec latviešus, mēs paši tiksim ar viņiem skaidrībā (neatbildot kad!!!)Labi, taisām Nirnbergu! Bet tad lai atbild jebkurš, neskatoties uz uzvārdu! Bet es jau paredzu (no pieredzes IR diskusijās), ka sāksies \”latvieši nebija vainīgi, viņus piespieda utt\” Bet nez kāpēc, kad mana mamma veselas 3 reizes atteicas iestāties KP, nekas viņai par to nebija. Bet nebija arī augstāks amats un piekļuve pie siles un dažādiem labumiem, ko deva партбилет. toties kāds cits bija tāds kvēls partijas biedrs, ka dabūja godu mītiņos skandināt \”Слава КПСС\” – bet tagad viņš ir pareizais latvietis, bet mana māte okupante. Tā kā kamēr būs runas par okupantiem un okupāciju, par atvainošanām – nekas nemainīsies. Kolpants
Lai novērtētu Levita teikto – kas ir gan vēsturisks ekskurss, gan definīciju atreferēšana, gan interpretācija no valstiski tiesiskā viedokļa -, ir vajadzīga zināma intelektuālā aizmugure.=====labs mājiens \”ko jūs tē ar savu līmeni par tādām lietām spiedāt\”, paldies, sapratu. Bet vai Jums neliekas, ka tā arī ir problēma, ka runājot par svarīgām lietām pārāk gudri, bieži nāk arī piebildes \”nu jā, to jums nesaprast\”. Bet lai būtu pilnvērtīga diskusija un lai tas lielais vairākums- kuru jau tieši arī skar visvairāk šī problēma – arī varētu piedalīties un nejustos pazemots ar piebildēm \”ir vajadzīga zināma intelektuālā aizmugure\”.Savādāk tas nekas cits, ka smadzeņu vingrinājumi intelektuāļu lokā, kas beidzas…ne ar ko …Kolpants
Nekādu mājienu. Tā bija mana reakcija uz Jūsu nepilnīto pārmetumu Levitam par \”lavierēšanu\”. Jūs pārmetāt Lavitam to, kas angliski saucas \”politicking\” – politisko aģitāciju, kampaņošanu, politizāciju. Tieši to viņš nedarīja. Tā ka nē, nekādu mājienu. Ja es uzskatu, ka Jūs lasāt/klausāties neuzmanīgi, es tā arī rakstu. Es saku, neticiet sazvērestības teorijām un pasakām. Nevienkāršojiet to, kas nav jāvienkāršo. Es noklausījos Levitu pirmoreiz un man īpaši nešķita, ka viņš būtu pateicis kaut ko inovatīvu, izņemot to, ka vajadzētu sākt izšķilties no kultūrnacionālisma olas un domat tālāk. Tas man ir ļoti tuvs domu gājiens, tā ir mana absolūti galvenā tēma. Tāpēc arī pati pirmā reakcija pēc tās semināra bija – baigi forši, ka esam domubiedri. Tas man personīgi bija galvenais secinājums.Vēlāk, kad pieņēma grozījumus likumā, es sāku apjēgt Levita priekšlasījuma nozīmi. Man vajadzēja to noklausīties ļoti uzmanīgi vismaz trīs reizes un galu galā pierakstīt, lai to beidzot ieraudzītu. Bet Jūs žēlojaties par pārgudrībām. Sarežģitās lietas ir sarežģītas. Ja to sākt vienkāršot, iznāk \”valstsnācija\” pilsonības likumā. Iznāk idiotisms.Par pilnvērtīgo piedalīšanos diskusijā. Esmu par! Pilnvērtīgi nozīmē izprotot problēmu, ne tikai to apraudot. Pilnvērtīgi nozīmē ar savu pienesumu, tā teikt ar pievienotu vērtību. Jā, demokrātija ir iespēja visiem, ko jautājums skar, piedalīties jautājumā risināšanā, iespēja ietekmēt risinājumu. Bet demokrātija nenozīmē \”brīvās brokastis\” – ka katram ir garantēta vieta pie galda. Pienesums, dziļa izpratne, lai spētu piedalīties ar vērtīgu domu, analīzi, ideju, risinājumu, lai iedvesmotu citus. Jā, ir vajadzīga intelektuālā aizmugure.
Man būtu grūti pateikt, kam jāsper pirmais solis. No vienas puses it kā katra no abām pusēm gaida, kad otra puse sāk kustēt. No otras puses abas puses nepārtraukti soļo. Piemēram, \”valstsnācijas\” ierakstīšana likuma ir ļoti, ļoti spilgts notikums, ļoti spēcīgs solis projām no saliedētas sabiedrības.Skaidrs, ka visi citi dara nepareizi. Skaidrs, ka pirmais solis jāsper tiem citiem, jo viņi ir tie, kas ir man parādā pirmo soli. Un vēl labāk būtu, ja to troublemakeru vispār nebūtu. Tas ir skaidrs.Un ja tikt no otras puses vaļā neviena puse nevar, ko darīt? Tas nav skaidrs.Demokrātijā to var darīt lēni, neefektīvi, pretrunīgi, garlaicīgi, mūžīgi bez rezultātiem. Diskusijas. Diskusijas. Diskusijas. Arī Levits saka, labi, ka šī diskusija beidzot ir sākusies arī Latvijā. Sākusies, nevis beigusies. Tie, kas ierakstīja muļķību likumā, jau ir pārliecināti, ka diskusija ir beigusies. Viss, pietiek, stop, ir skaidrs, kas te valstsnācija un kas te šitie te, visi, tie, nu citi. Nē, diskusija tikai sākas. Diskusija ir iespēja apmainīties ar viedokļiem, idejām, zināšanām, informāciju. Iespēja to paust publiski – iesaistīt arī plašāku auditoriju, pamazām izglītot sabiedrību. Tā tas notiek, ja grib pārliecināt.Latvijā tā nenotiek. Medijos valda kretinisks feedback no neizglītotās auditorijas, kurai ļauj izteikties par lietām, kas ir pilnīgi beyond its compass. Notiek tā, kā netīrā bardakainā slimnīcā – inficētie neveseļojas, bet inficē ar savām muļķībām tos, kam nav pietiekami stipra intelekta pote. Muļķības nesatiek nekādu pretestību. Pirmkārt, no politiķiem un medijiem. Politiķi baidās runāt atklātu valodu ar tumsoņām. Par sūdiem galvās jāsaka, ka tie ir sūdi galvās. Un nekā citādi. Cilvēkiem ir tiesības zināt, ka viņus mēģina inficēt ar kretiniskiem meliem, izdomājumiem, sazvērestību teorijām.Jā, liela tēma, big time.
Anonīms 2013. gada 19. maijs 23:36Jūs rakstāt: \”pirmais solis jāsper tieši tiem, kuri vēlētos kļūt par latviešiem\”. Kā Jūs to domājiet? Par kādu pirmo soli ir runa? Būtu jauki, ja Jūs atbildetu.
Ar \”pirmo soli\” es domāju vēlmi, iekļauties latviešu valstsnācijā. Tā ir tīri subjektīva vēlme. Tai jānāk no cilvēkiem, kas šeit ieradušies okupācijas periodā. Par to viņiem pašiem ir vispirms jāpadomā. Tā nav spiesta lieta. Protams, pozitīva latviešu attieksme pret šādu cittautiešu vēlmi var to veicināt, taču tas nav obligāti. Pat vislaipnākais latviešu \”aicinājums\”, tā man šķiet, lielāko daļu tā neuzrunās. Tādēļ Levita priekšlikums par latviešu virzīšanos uz politiskās nācijas pusi ir pāragrs. Kamēr Levits rosina diskusiju latviešu vidē, es neredzu neko tamlīdzīgu krievu vidē. Tādēļ viņa pūles man šķiet veltīgas. Vismaz pagaidām. Kādēļ tas impēriskos krievus neuzrunās? Neuzrunās tādēļ, ka paši nav reflektējuš sevi, savu personīgo un valsts vēsturi, un kā tas attiecas uz viņiem pašiem. Ar spītīgu okupācijas noliegšanu, šīs problēmas nepārstrādāšanu, neattiecināšanu uz sevi, par latvieti, šīs zemes patriotu, kļūt nevar. Ja vācieši tikpat spītīgi būtu nolieguši savus noziegumus (arī mūsdienu paaudze, kas pati, protams, tajos nepiedalījās), tāda Eiropas Savienība ar vāciešu līdzdalību nebūtu iespējama. Kā Jūs pats rakstījāt, ar padomju karoga vicināšanu 9.maijā par iekļaušanos latviešu nācijā nav ko domāt. Tieši to es domāju ar pirmo soli – pašrefleksiju un izpratni par valsti un tautu, kurā un kuras vidū tu dzīvo. Tādēļ piekrītu Jums, ka tas būs intelektuāli sarežğīts vingrinājums. Savukart latviešu pārorientēšnās no kultūrnācijas uz politisko nāciju būtu loğisks solis pēc tam. Pareizā secība ir svarīga.
Ok, ja Jūs runājiet par cilvēkiem ar pašmotivāciju (tādiem kā es pats), viņi negaida atļaujas, pielaides un akceptus. Viņi paši sper savus soļus. Man ir grūti iedomāties, ka pašmotivētam cilvēkam, kam dienaskārtībā ir pašrealizācija, ļoti būtiska liktos piederība kādai amorfai sociālai grupai, kuras nozīme diez vai daudz lielāka par statistisku. Ja viņi tā ir izvēlējušies un tā sevi uztver, viņi jau ir latvieši. Te nekādi soļi ne no vienas citas puses pieprasīti netiek. Paternālisms ir gaidāms daudz lielākai sabiedrības daļai. Viņi ir jāizglīto, jāiedrošina, jāmotivē, viņiem jāsniedz palīdzīga roka. Brīvprātīgi viņi nekad nespers pirmo soli. Ne krievi, ne latvieši. Tie ir nedroši un bailīgi cilvēki, kas līdz šim 25 gadus pratuši viens otru dzīt iekšā dziļāk alā. Viņi nemēģina un nemēģinās meklēt kopsaucējus un spert soļus virzienā katrs no savas alas dziļumiem uz āru, kur viņiem būtu iespēja satikties.Laikam pašmotivētiem cilvēkiem no abām pusēm jāuzņemas misija – runāt pārstāvot katrs savu alu, ar kuru viņiem visdrīzāk ir daudz mazāk kopīgā nekā savā starpā. Nezinu, varbūt, tā ir muļķība. Jo kāda velna pēc viņi kaut ko pārstāvētu izņemot sevi pašu? Es tam neticu. Pārstāvēt var tikai tas, kuru pilnvaro demokrātiskā procesa ietvaros. Droši var pateikt tikai to, ka (1) demokrātija un moderna sabiedrība necieš nevienlīdzību arvien plašākā jautājumu lokā. (2) Sabiedrībā nav pareizu un nepareizu tās locekļu, vērtīgāku un mazāk vērtīgu – vēl jo vairāk uz etniskās izcelsmes pamata un ģimenisko sakņu dziļuma pamata. (3) Nepareizs visā ir tikai viens – tumsonība, kas sēž abās alās.:) Būtu forši uztaisīt multeni – schemātiski ieskicēt piedāvātos modeļus, lai vieglāk ir analizēt. Pamēģināšu… nē ne multeni, mēģināšu vārdiem:- Divi pūļi viens pret otru. Viens pūlis kliedz: \”Okupanti, okupācijas sekas, vodka-vobla-častuškas!\” Otrs pūlis: \”Naciķi, etnokrāti, 9.maijs-Putins-Rossija-urā!\” Un tā stāv ilgi, 20-25 gadus, nekas nemainās. – Pēkšņi otrā pūlī kliegšana manāmi sāk noplakt, kamēr pirmais pulis ar nemainīgu entuziasmu turpina izrādīt savu negatīvo attieksmi. – Apklusušajā pūlī sāk parādīties sarkanbaltsarkanie karogi un skanēt balsis: \”Mēs vairs nenoliedzam okupāciju. Mēs gribam būt latvieši. Mēs speram pirmo soli.\” Tas pagaidām notiek uz pirmā pūļa kliegšanas fona par okupantiem etc.- Tad pēc kāda laika sāk rimties arī šī kliegšana un pirmajā pūlī daži ierunājas: \”Ļoti labi, mēs esam ar mieru Jūs pieņemt latviešos.\”********Es domāju, tas nav realistiski. Tam otram pūlim nav nekādu sapratīgu iemeslu sākt pārvērtēt savu pozīciju. Sapratīgu no paša pūļa viedokļa.Ja Jūs rezervējiet latviešiem vajadzību pēc loģiska impulsa – kādam jāsper pirmais solis, citādi neatmaigsim -, tas pats ir jāparedz arī krieviem. Jo arī krieviem ir vēl jāatmaigst.
kam mēģina sarežģīt tāpat sarežģītas lietas, tad diskusijas pārveršās par dažu intelektuālu vārdu spēlēm. Nu ar to diskusiju nozīmē mazinās līdz akadēmiskajam līmenim, tā lūk. Ja to sākt vienkāršot, iznāk \”valstsnācija\” pilsonības likumā. Iznāk idiotisms.====es pagaidām pārlasīju 2 reizes, bet daži piemēri man nav skaidri, piem:\”Pirms sešdesmitajiem gadiem segregācija bija normāla parādība Amerikas izglītības sistēma un, kad Augstākā Tiesa to atcēla, bija lieli protesti, bet tagad par to vairs neviens pat nedomā. Tagad ir pat politiski nekorekti runāt par atsevišķu grupu segregācijas pēc etniskās piederības.\”Protams, ka neviens nedomā, jo ir jēdziens \”amerikānis\”, kas vispār nav saistīts ar etnisko faktoru, tātad, neviena etniska grupa nejūtas apdraudēta. Toties latviskums ir tīri etniskais moments un prasība kļūt par latvieti arī nozīmē kļūt par latvieti kā etnisko apzīmējumu, nevis Latvijas pilsoņi.Jo pie jebkura iznākuma atkal viss atduras pret etnisko faktoru. Kolpants
Ar spītīgu okupācijas noliegšanu, šīs problēmas nepārstrādāšanu, neattiecināšanu uz sevi, par latvieti, šīs zemes patriotu, kļūt nevar. ======Kāds vingrinājums! es sevi atzinu par okupantu un pēc tam uzreiz latvietis beigs runāt, ka es esmu okupants? Ļoti jauki!Tikai nez kāpēc, ka pirms vēlēšanām aptuveni to pašu piedāvāja – atbilde bija \”paga paga, ko nozīmē vairs nepieminēt \”okupants\”? Jūs taču esat okupanti, tas ir juridiskais fakts, kas tas par vēstures patiesības aizmiršanu? \”vienīgais, ko es redzu, kas būtu otrā prasība pēc atzīšanas sevi par okupantu – prasība atvainoties. Un tas nav mana fantāzija, to jau teica integrācijas programmas izstrādātāja Ēlerte intervijā Mamikinam. KolpantsP.S. redziet, es sevi atzīstu par okupantu, Kolpants ir KOLonists+okuPANTS
Piemēram, \”valstsnācijas\” ierakstīšana likuma ir ļoti, ļoti spilgts notikums, ļoti spēcīgs solis projām no saliedētas sabiedrības.=========kāpēc? pats Levits sakahttp://www.delfi.lv/news/comment/comment/egils-levits-jurista-vards-latgaliesu-valoda-latgalu-voluda-ka-valsts-valodas-paveids.d?id=41497893Izveidojot savu valsti, latviešu nācija no mazākumtautības Krievijā kļuva par valstsnāciju savā valstī – Latvijā.Un arī politiķi bieži atsaucās tieši uz Levitu, ka valstsnācija ir pareizais apzīmējums un kā to var lietot un tas ir pareizi un tas nevar nevienu aizkārt. Arī Levits nekur (vismaz es nepamanīju) nesaka, ka valstsnācijas jēdziens būtu pāragrs šajā vēstures posmā,Kolpants
Skaidrs, ka ja viņš šo jēdzienu introducē, viņš jau būtu pēdējais, kas teiks, ka tas ir aplams. Ne tur ir māksla – ne pretrunu meklēšanā starp viņu pašu un to, ko par viņu rakstu es.Skaidrs ir arī tas, ka man ir savs viedoklis. Es neapstrīdu pašu terminu, lai gan pašu par sevi uzskatu par diezgan tizlu, bet tas nav svarīgi.Svarīgs ir tas, ka jēdziens ir nevis pāragrs – tā lietošana pārsteidzīga – nē! Ļaunāk – tā ir stipri novēlota. Šis termins novecojis pirms tas tika introducēts. Šis pasākums ir novēlots par gadiem 100.