Paturpinot par liberālisma ideju promotēšanu Latvijā sakarā ar Liberāļi.lv, es nebūt nesaku, ka tas ir pilnīgi izgāzies projekts (sākums šeit). Galu galā ir labi, ka ir vēl viens resurss internetā latviešu valodā, kur varbūt kādreiz varēs iepazīties ar saprātīgu cilvēku vērtējumiem un idejām.
Bet kā vajag?
Liberālismu Latvijā kopumā nepazīst, nesaprot, liberāļi pie varas Latvijā nav bijuši nekad, liberālisms Latvijas politikā nav pārstāvēts, bet liberālismu Latvijas publiskajā telpā apmelo ik uz soļa. Vai jārej pretī un tāpēc jāvāc paraksti par liberālismu un veselo saprātu?
Veselais saprāts, liberālisms, godaprāts, kompetence, gudrība ir jāpraktizē politikā.
Ja jūti ka esi liberālis, tev ir interese par politiku un tu jūti sevī spēku tajā piedalīties, – ej un rekrutējies, piedalies, veido politisku organizāciju, praktizē liberālismu, piedāvā liberālus risinājumus Latvijas milzīgajām, blēžu un konservatīvo debilu sarūpētajām problēmām. Tad tev ir visas tiesības un pat pienākums sevi (savu domubiedru organizāciju) nosaukt par liberālo partiju. Būs atbalstītāji, balsotāji.
Ja politikā tu neej, bet liberālis tu esi un gribi izteikties par lietām un uzsvērt, ka tas ir tavs liberāļa viedoklis, esi bez jebkādiem pārpratumiem individuāls, paud savu privāto viedokli un nemēģini sevi pasniegt kā visu Latvijas liberāļu moderators. Tad tu esi privātpersona, blogeris vai kas cits, vari būt pat anonīms.
Tā ir ABC tiem, kas iesaistās sociālajos medijos. Iesaistīšanās sociālajos medijos stūrakmens: veido un pasargā savu unikālo identitāti (ko Latvijā pat ne visi mediji tā īsti saprot).
Var un vajag veidot intelektuāļu biedrības, klubus un think tanks, kas nodarbotos ar apgaismību, analīzi un liberālo ideju kalšanu. Tādas biedrības pastāv vairākas valstīs. Ir, protams, The LockeSmith Institute, Cato Institute Savienotajās Valstīs, ir Liberalnaja Missija Krievijā, Anders Chydenius säätiö Somijā, Timbro Zviedrijā.
Arī Latvijā ir liberāli think tanks – Providus, Stratēģiskās analīzes komisija, varbūt vēl kāds, kas paši sevi par liberāliem tomēr nesauc. Interesanti, kāpēc tāds kūtrums? Bail, ka nozākās? Tik tumsonīga sabiedrība tomēr neesam. Bail no pārāk ciešām asociācijām ar politiku? Liberālam think tank Latvijā tas būtu pēdējais, no kā baidīties, kad visa Latvijas politika ir viens liels žvadzošs populisms. Nu bet, ja negrib, lai nesauc sevi par liberāļiem. Taču ja kāds tomēr ir atzinies, ka ir liberālis, nekāda liela uzdrīkstēšanās tā arī nav. Galvenais ir, kas tev ir, ko teikt.
Atgriežoties pie partijas, tai ir vajadzīga domubiedru grupa, kas vienotos par organizācijas ētiku, disciplīnu un demokrātiju. Par idejām man nav šaubu, ka tādu liberāļiem ir daudz.
Es, piemēram, rosinātu psicholoģisku testēšanu – tā kā pieņemot darbā – partijas līderiem un partijas kandidātiem uz pašvaldībām, Saeimu vai citiem amatiem. Par testēšanu būtu atbildīga partija, kas nozīmētu, ka tie, kas nav piemēroti politikai, partijas vadīšanai vai politisko lēmumu pieņemšanai, arī neieņems nekādus amatus ne partijā, ne pašvaldībās, ne valstī. Ar laiku to varētu ieviest kā prasību kandidātiem no visām partijām.
Vēl viena ideja būtu pastažēties liberālajās partijās Dānijā, Vācijā, Zviedrijā, Nīderlandē, UK, kur ir liberālās partijas, no kurām var mācīties organizācijas struktūru un kultūru.
Tāpēc es, protams, neticu līderu un vadoņu wanna-be liberālām partijām. SCP bija ļoti simpātiska ideja. Sanāca gatavi līderi, kas bija taisījuši politisko karjeru pavisam citā partijā, citā vidē un kultūrā, citiem mērķiem. Pieaicināja jaukus un populārus cilvēkus, uztaisīja ar viņiem pāris preses konferenču. Un tāpēc tas veidojums tagad ir jāuzskata par gatavu partiju? Var jau būt, var jau būt! Bet es – atvainojiet – neuzskatu.
Ko piedāvā Zatlers? Es esmu partija, saka Zatlers. Praktiski bez politiskās karjeras, ar četriem gadiem prezidenta amatā, sadūšojies uz varonībām mēnesi pirms termiņa beigām, Zatleram ir visas izredzes izveidot vēl vienu populistu grupu, kas vienkārši nevarēs realizēt to, ko tagad it kā apsola – rekrutēt politikā jaunatni, mainīt kultūru politikā, lauzt bezatbildības, egoisma un nekompetences tradīcijas. Jo nepietiek ievest politikā jaunas sejas, cerot, ka viss pats par sevi nomainīsies paaudzēm mainoties. Pirms viņus laist politikā, viņi ir jāapmāca. Un tas jādara partijai. Skaidrs, ka to nevar izdarīt ne līderis, kuram pašam nav nekādas pieredzes, ne partija, kuras nemaz nav. Tā ka Zatlera mailītēm būs vien jāmācās no bezatbildības, egoisma un nekompetences meistariem. Bet mums atliks tikai gaidīt vēl gadus 20 līdz nākamai paaudzei.