Galvenais ir ne no kā nebaidīties, lai pateiktu taisnību.
Esmu sajūsmā par Eduarda Liniņa pēcreferenduma komentāru Latvijas Radio Krustpunktā 1. martā. Iesaku noklausīties. Es noklausījos divas reizes. Neko līdzīgi drosmīgu latviešiem par latviešiem neesmu dzirdējis. Domāju, ka tas ir bijis viens no pēdējo gadu svarīgākajiem notikumiem Latvijas sabiedriskās domas attīstībā un Latvijas garīgajā dzīvē.
Liniņa teiktais kopumā atbilst manam personīgajam priekšstatam par intelektuāļa, patriotiski noskaņota gudra cilvēka sakāmo savai auditorijai vienalga kādā formātā – medijos, politikā, blogā, sarunā ar draugiem vai kolēģiem. Bez liekā patosa, nemeklējot popularitāti, rūpējoties par savas sabiedrības tuvāko un tālāko nākotni.
Negribas jau nevienu antagonizēt, bet tas bija tik neparasti Latvijas Radio un lielā mērā Latvijas medijiem, tajos valdošajam noskaņojumam. Latviešu žurnālisti, moderatori, tādi kā Tomsons un pat Streips, vai intelektuāļi un politiķi – latviešiem, un krievu žurnālisti, kuru gan tikpat kā nav, – krieviem parasti neko nesaka pretī. Klausītājs, intelektuālā produkta patērētājs var gvelzt visādas fantasmagoriskas muļķības, atražot un propagandēt ksenofobiju, neiecietību populāru mediju ēterā – moderators Tomsons tikai ķiķinās un labsirdīgi iedūdos mikrofonā “ir arī tāds viedoklis”.
Es domāju, katra indivīda, kas iestājas par toleranci, iekļaujošās demokrātijas vērtībām, pienākums būt neiecietīgam pret neiecietību. Cilvēknīdēja viedoklim nav vietas demokrātiskā sabiedrībā. Demokrātiskai sabiedrībai, šīs sabiedrības ikdienas praksei vienmēr ir argumenti pret cilvēknīdēju viedokļiem. Tie argumenti, normālā dzīve, funkcionējošā humānā sabiedrība atspēko naidu un padara naida kurinātājus par margināļiem, garīgiem bomžiem. Latvijas apstākļos mēs, protams, joprojām esam tālu no normālās dzīves, bet vai tāpēc jākultivē naids?
Katram ir tiesības paust jebkādu viedokli un katram ir tiesības zināt arī par slimīgiem noskaņojumiem. Bet sabiedriskos medijus – ne nodokļu maksātāju uzturētos, ne arī privātos – nedrīkst izmantot naida kurināšanai un neiecietību kultivējošo stereotipu atražošanai. Latvijas apstākļos, ļaujot klausītājiem izteikties, moderatoram jāprot pateikt pretī provokatoram un salašņam, ka naida kurināšana un neiecietība ir provokatora un salašņas sliktās audzināšanas rezultāts un personīgās aprobežotības izpausme. Ja medijam nav profesionāli sagatavota moderatora, ja ir tikai vienaldzīgi mikrofonā dūdotāji, medijs nevar atļauties šādas naida pusstundas. Jo tādējādi medijs atļaujas atstāt savus klausītājus tumsā, vienatnē ar saviem tumsonības demoniem.
Bet uz kopējā intelektuālā sekluma, morālā pagrimuma, valdošās mazdūšības un baiļu fona ir izcili, ka arī Latvijā ir tāds brīvs medijs un tāds gudrs un drosmīgs cilvēks, kurš savai auditorijai piedāvā paskatīties uz sevi no malas, no humānistiska skatupunkta, izgaismojot savas auditorijas bezatbildīgo liekulību, bērnišķīgo nežēlību pret saviem upuriem un plebisko vienaldzību pret pašu sabiedrības likteni.
Bravo!