Nācija sākas skolā. Un ir tikai viena

Laba ziņa: Vienotība atsakās no divkopienu valsts iemūžināšanas konstitūcijā (šeit)! Latviešu anabioze, gaidot impērijas atgriešanos, tiek atlikta – es ceru, uz neatgriešanos, ne impērijas, ne anabiozes neatgriešanos.

Par valsts jēgu runājām daudz. Es pret to izturos ar skepsi, jo valsts ir cilvēki – un cilvēkiem nav pastāvēšanas mērķu, cilvēki vienkārši dzīvo. Vienlaikus valsts ir institūcija, sabiedrības instruments. Un kā institūcijai/instrumentam valstij var būt uzdevumi, ar ko tikt galā, nevis mērķi, pēc kuru sasniegšanas būs jānobeidz tas, kas ir izlietots, un jādzemdē kaut kas jauns. Par to arī šeit.

Bet ja absolūti vajag jēgu, tad valsts jēga ir tas, ko parasti sauc par kopējo labumu. Kāds tas ir Latvijas iedzīvotajiem, latviešiem?

Te pāris citātu no preambulas projekta pēc publikācijas Ir.lv:

Man šķiet, sabiedrības kopējais labums paliek diezgan izplūdis. Es neatrodu, kur ir teikts par mīļām un ērtām mājām. Es tā gribētu redzēt savu valsti. Latviskas? Jā, protams. Tā ir mana identitāte. Bet arī mīļas un ērtas. Tas ir labums, kādēļ man ir vajadzīga mana valsts – home, sanctuary, where I am always welcome, where I am happy.

Man ļoti patīk uzsvars uz saliedētu sabiedrību. Skaidrs, ka latviešu valoda kā kopējais komunikācijas līdzeklis ir vienlaikus spēcīgs kopējās identitātes faktors. Taču es nesaprotu, kā šo saliedētību stiprinās “mazākumtautību” skolas un izglītības programmas. Svarīgi ir ne tikai mācīties vienā valodā, bet mācīties kopā. Fiziski kopā. Socializācija sākas – līdz ar to socializācijas pamati veidojas – skolā. Ja mēs no skolas laikiem redzam ap sevi tikai savas cilts eksemplārus, arī lielajā sabiedrībā, sasniedzot 18 gadus, mēs izejam ar pārliecību, ka sabiedrība nemaz nav vienota un dalās ciltīs, “tautībās” un “nācijās”.

Nācija var būt tikai viena. Ja nācija nav viena, tas tikai nozīmē, ka nav nevienas nācijas, kas ir mūsu gadījums Latvijā uz šo brīdi.

Jā, tā bija (etniski definējamā) latviešu nācija – to es ar prieku un no visas sirds atzīstu un ticu tam -, kas 1918. gadā īstenoja savu “negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamās pašnoteikšanās tiesības, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem” (citāts). Var būt arī tas, ka toreiz Latvijas robežās dzīvojošie nelatvieši nebija lieli Latvijas neatkarības entuziasti – tāpēc pašnoteikšanās tiesības attiecās uz (etniski definējamo) latviešu nāciju, jeb kultūrnāciju.

Taču, tieši tā, kā Dr Levits raksta darbā “Latviešu nācija, Latvijas tauta, Latvijas valsts”, “lai gan latvieši savu politisko virzību uz Latvijas valsti sāka kā tipiska kultūrnācija, paplašinātā Latvijas tautas kā Latvijas valsts suverēnās varas juridiskās nesējas koncepcija ir ne vien latviešu kā kultūrnācijas valstiskā izpausme, bet savdabīgi ietver arī politiskās nācijas ideju.”

Un kā viņš teica seminārā aprīlī: “Latvija ir tipiska Eiropas nacionāla valsts, kuru ir izveidojusi latviešu nācija kā kultūrnācija, nevis kā politiska nācija, līdz brīdim, kad latviešu nācija bija izveidojusi savu valsti. Abos gadījumos, vienalga kāds ir bijis vēsturiskais ceļš, politiskās nācijas ceļš vai kultūrnācijas ceļš, vēlāk, kad nacionālā valsts ir izveidota, šie ceļi satuvinās.” (šeit)

Es citēju tik plaši, jo te ir atslēga: tiklīdz ir izveidota valsts, jāsākas konsolidācijai – nacionālajai sabiedrības konsolidācijas un nācijā jāuzņem visi valstī dzīvojošie. Tā ir politiskās nācijas būtība un sūtījums – nācija ir viena gan helīnim, gan jūdam, gan latvietim, gan krievam.

Tāpēc arī jāmācās ir kopā. Un bērnudārzā jāiet vienā. Lai skolas draugi ir no jauktās vides. Tas ir pats labākais, pats noturīgākais līdzeklis pret segregāciju. Pati labākā imunitāte pret sabiedrības sašķeltību.