Uncategorized

Nato spēki? Uz Latviju skatās savādāk

Nato spēkus Baltijā! Domāju, ka vajag. Nezinu, ko par militāro situāciju Baltijas reģionā saka Latvijas aizsardzības ministrs. Domāju, ka neko īpaši ne saka, ne domā. Ne arī zina (?). Jautājums, kāda velna pēc Latvijai ir tāds ministrs. Ok, bet Igaunijas ministrs Urmas Reinsalu saka (šeit), ka Baltijas valstīs vajag Nato spēku — ne obligāti milzum daudz karavīru, varbūt, pietiktu ar robotierīcēm — labākam līdzsvaram, jo pašlaik līdz ar Krievijas agresivitātes eskalāciju ir izveidojies “drošības vakuums”. “Valsts agresijas filozofiju var līdzsvarot tikai reāls spēks,” saka Reinsalu intervijā.

Te, man šķiet, ir divi aspekti. Viens ir, ka var izskatīties, ka Reinsalu ļaujas Krievijas provokācijām, kas nav labi. Krievija ir histēriska un provocē histēriju. Krievijas histērijas iemesli ir, protams, iekšējie, tas ir absolūti jāsaprot un galu galā perfekti atbilst vienkāršajai tēzei par autoritāro režīmu dabisko un neizbēgamo politisko nestabilitāti. Atgriežoties pie provokācijām, jāatzīmē, ka, piemēram, Somija uz tām īsti nereaģē. Tur joprojām ir tikai viena partija, toties tagadējā ministru prezidenta partija, Kokoomus, jeb Samlingspartiet, jeb konservatīvi liberālā centre-right Koalīcijas partija, ir par Somijas iestāšanos Nato. Taču apdraudējums Somijai salīdzinājumā ar to, par ko jāuztraucas Baltijas valstīm, ir krietni zemāks.

Tāpēc otrs aspekts ir tāds, ka mums Baltijas valstīs, protams, jābūt modriem, vērīgiem un drosmīgiem, darot visu, kas ir reālistiski mūsu spēkos, lai aizsargātos no nestabilā despotiskā režīma kaprīzēm. Izvietot Nato spēkus Baltijā ir tas, kas ir mūsu spēkos.

Es domāju, ka saprotu, kāpēc tā runā Igaunijas ministrs, un kāpēc tā nerunā Latvijas ministrs. Abas valstis atrodas apmēram vienādā apdraudējumā gan iekšēji, gan ārēji. Atšķirība ir politiķu — politikā iesaistīto indivīdu — profesionālajā sagatavotībā, jeb kvalitātē, kas Igaunijā acīmredzot tradicionāli bijusi daudz augstākā. Tas ir viens. Un otrs ir, ka atšķirība ir politiķu atkarībā vai neatkarībā no tiem spēkiem, kuru intereses nesakrīt ar sabiedrības/valsts nacionālajām ilgtermiņa interesēm un kuras politikā ir pārstāvētas spēcīgāk, nekā sabiedrības intereses, — ir pārākas par sabiedrības interesēm. Mēs apmēram varam nosaukt tos un apmēram iedomāties, kas Latvijā vai tuvu Latvijas robežām ir spēcīgāki par Latvijas valsti un tās likumiem.

Tātad Igaunijā gan politiķu kvalitāte ir augstāka, gan viņu neatkarība no privātām un sabiedrībai naidīgām interesēm ir lielāka, ar ko Igauniju var tikai apsveikt. Latvijā ir ļoti draņķīgi politiķi, kuri no politikas ir jālustrē visiem spēkiem jo ātrāk, jo labāk. Es te nerunāju par KGB, ne-KGB, tas ir noiets etaps, ir jau pastrādāts daudz kas svaigāks, par ko ir jālustrē.

Praksē atšķirība starp Igauniju un Latviju jau tagad izpaužas tā, ka mūsu kaimiņi ieklausās tajā, ko pasaka Tallinā, un ir tikpat kā vienaldzīgi noskatās uz Rīgu, jo ko īsti var gaidīt no pro-Kremļa oligarchu marionetēm, kas pat valodas īsti neprot. Tas ir fantastiski nopietni. Ne valodas, bet interese par mums. Jo tāpat skatīsies uz to, ja Krievija tik tiešām sāks uzvesties agresīvi attiecībā uz Baltijas valstīm. Skatīsies uz Igauniju, mēģinās visiem spēkiem palīdzēt, jo zinās, ka palīdz pateicīgiem, tiem, kas tiešām negrib atkal nonākt zem Kremļa. Uz Latviju skatīsies savādāk. Kā skatās jau tagad.