Smaga sajūta. Ciešanas sablīvējas gaisā. Nāve, ciešanas, skumjas, sēras. It kā Lieldienu nedēļa turpinās. 40 bojāgājušie sprādzienos Maskavas metro, 75 Kirgīzijā, 96 Polijas prezidenta lidmašīnas katastrofā.
Sajūta paliek vēl smagāka, ja padomāt par vēsturi, kas saistīta ar katru no šīm traģēdijām. 250,000 Krievijas antiteroristiskās operācijas upuru Čečenijā. Noklausījos reportāžu no Berlīnes, kur dzīvo daži simti bēgļu no Čečenijas. „Manu acu priekšā viņi nogalināja manu vīru un nogrieza galvu manam divgadīgajam dēlam. Pēc tam viņi mani izvaroja manu brāļu acu priekšā. Mani vairakkārt izvaroja arī filtrēšanas nometnē. Es redzēju šausmas,” stāsta viena bēgle. Putins nesen atzina, ka pagājušogad Krievijas lidostās tika izņemtas 50 000 tonnas sprāgstvielu. Tikai lidostās. Kādi 30 līdz 40 cilvēki ik dienu. Kādai jābūt vēlmei nogalināt.
Nezinu, cik cilvēku dzīves visus šos gadus prasīja narkotiku trafiks no Afganistānas uz Krieviju un Eiropu caur Kirgīziju, bet ir skaidrs, ka tas ļāva šīs valsts elitei ignorēt savu izmisušo un nabadzībā iestigušo valsti.
Negribu spekulēt uz kliedzošā Polijas prezidenta un augstāko armijas komandieru bojāejas simbolisma. Pietiek tikai pateikt, ka Katiņā, kur steidzās Lech Kaczynski, pēc Staļina pavēles pirms 70 gadiem tika nošauti 20 000 Polijas kara gūstekņu.
Nebeidzamas skumjas arī par to, ko izcieš cilvēki cietumos. Šodien dzirdēju stāstu par zvērīgu ieslodzītā spīdzināšanu kādā Krievijas kolonijā. Cilvēku sita un spīdzināja vairākas dienas pēc kārtas. Iedzenot zem nagiem šujamās adatas, viņam izrāva visus divdesmit nagus ar knaiblēm. Tas kļuva zināms pateicoties maniaku upura ģimenei un cilvēktiesību aktīvistiem pirms mēneša. Pagaidām bez jebkādām sekām sadistiem. Pēc oficiālās statistikas Krievijas cietumos pagājušajā gadā mira vairāk nekā 4000 ieslodzīto. Vēl 500 mira pirmstiesas ieslodzījumā.
Skumjas un sēras.