Ir jābeidz prakse ar tā saukto darbadienu pārnešanu uz nedēļas nogali. Sestdienām un svētdienām kā likums jābūt brīvdienām. Bez izņēmumiem. Ja nedēļas vidū, kādā otrdienā vai ceturdienā iesprauksies kādi svētki, tas nekas. Ir taču labi, ja vienu dienu valsts dāvā brīvu nedēļas vidū. Tā, ka tās ne vienmēr ir divas trīs brīvdienas pēc kārtas, nav nekāda traģēdija un par to nevajadzētu uztraukties. Galu galā tie, kas dikti vēlas, var paņemt to starpdienu brīvu.
Šī pārnešanas prakse sākusies pirms kādiem 25 līdz 30 gadiem, padomju laikā. Tagad darbadienas joprojām pārnes tikai NVS valstīs un Latvijā. Nekur citur.
Tas, ka Latvijā joprojām to dara, liecina par divām svarīgām lietām. Pirmkārt, Latvijas lēmēji joprojām atrodas Krievijas „maigās varas” siltajos staros un neko nezin par mūsdienu brīvdienu politiku mūsu pašu reģionā – Ziemeļvalstīs. Otrkārt, tas nozīmē, ka Latvijas tīģeri darba devēji joprojām visai viegli norij šo pseidosociālistisko, jeb sovjetisko, praksi, kas nav izdevīga nevienam, bet ērta dzērājiem un sliņķiem. Darba devējam pēc idejas jāminimizē pārtraukumi darba procesā.
Šī prakse pat nav īsti sociālistiska, jo darba kustības panākums 1930. gados bija tieši divas brīvdienas katru nedēļu, sestdienās un svētdienās (kristiešu tradīciju valstīs). Savukārt darbadienas ir piecas, ne sešas un ne septiņas pēc kārtas, kā tagad joprojām dažreiz ir Latvijā. Es jau nerunāju par ticīgo neatņemamām tiesībām uz svētdienu.
Bet jāsaka, Latvijas lēmēju nevēlēšanās pakustināt pirkstu, lai pamācītos un pārņemt kaut ko lietderīgu no pieredzējušakām valstīm, ir fenomenāla.