Nost ar lēto valsti

Pārsteiguši dati, ko apkopojis Standard & Poor’s par valstīm, kuras tas regulāri vērtē (šeit).

Pareizāk sakot, tā ir prognoze uz 2014. gadu, kas, skaidrs, ir balstīta uz līdzšinējiem novērojumiem. Tur daudz kā interesanta: piemēram, ka Latvija nebūt nav tā apdalītākā valsts EU. Esam tikai sestā nabadzīgākā EU dalībvalsts, esam 14. vietā pēc krājumiem (investīcijas plus tekošā konta pārpalikums) no IKP, 5. vietā pēc investīciju apjoma no IKP (jo tekošā kontā mums ir deficīts, nevis pārpalikums) un tā tālāk.

Pārsteidzis ir tas, kas patiesībā izriet no vispār ļoti labi zināmā fakta, proti, ka Latvija ir zemu nodokļu valsts. Zemu vai nemaksājamu. To lai nosaka, kam ir labāka kvalifikācija.

Fakts ir, ka Latvija – valsts – iekasē ieņēmumus 35% apjomā no IKP. Tātad no visa, kas Latvijā tiek ražots un realizēts, valsts labums sastāda nedaudz vairāk par trešdaļu. Un ar šo rādītāju Latvijā ir 23.-26. vietā EU 28 valstu vidū. 35% ir arī Bulgārijai un Īrijai. Nedaudz mazāk, 34% saņem valstis saviem tēriņiem Rumānijā un Slovākijā. Vismazāk, tikai 32% no IKP, saņem valsts Lietuvā.

Atsevišķi procenti pluss vai mīnuss neko būtisku neatklāj. Tie jāapskata kontekstā. Īrija ir, protams, izņēmums šajā valstu grupā, jo Īrijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 6. lielākais EU. Tā ka Īrijas absolūtais valsts ieņēmumu apjoms, USD 78 md (S&P aprēķinos izmanto USD), jeb USD 17 000 uz vienu iedzīvotāju, būtiski atšķiras no Latvijas, respektīvi, USD 11 md un USD 5 500.

Te mēs runājam par valsts ieņēmumiem – no nodokļiem, nodevām, kaut kādām kapitāldaļām un līdzīgiem avotiem, ko lielākoties maksā nodokļu maksātāji. Te mēs runājam, cik maksā Latvijas valsts Latvijas iedzīvotājiem, Latvijas biznesiem, visiem, kas kaut ko maksā valsts kasē.

Pēc šiem radītājiem iznāk, ka Latvija ir trešā lētākā – saviem iedzīvotājiem pārrēķinot pēc IKP – valsts EU. Lūk, tas ir mans mazais pārsteigums.

Starp citu, Latvijas atrodas 23. vieta EU pēc ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, un 23.-26. vietā pēc valsts ieņēmumiem. Pārējās minētās valstis, tāpat kā Latvija, atrodas EU saraksta pēc IKP uz vienu iedzīvotāju pašās beigās. Tas jau izskatās pēc likumsakarības. Jādomā, ekonomistiem šādas likumsakarības ir pazīstamas.

Skaidrs, ka valsts var iztērēt tikai tik, cik tā saņem ieņēmumos, vai uz deficīta rēķina nedaudz vairāk. Latvija tērē 36% no IKP. To tērē valsts uz sevi – uz savām algām (ierēdņi liekēži!), uz iepirkumiem (maitas!), uz pensijām, pabalstiem, skolām, ceļiem, subsīdijām, policiju, tiesām, armiju, KNAB, SAB, dab, zab, gab un pab, you name it, visu, kas valstij ir pienākums uzturēt un pabarot par nodokļu maksātāju naudu.

Pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju gadā valsts izdot algās, pensijās un citos maksājumos USD 5 805. Tas ir 5. zemākais rādītājs EU (pēc Bulgārijas, Rumānijas, Lietuvas un Polijas).

„Katrs” Latvijas iedzīvotājs „iemaksā” budžetā USD 5 500 un „saņem” USD 5 805 gadā. Katram Latvijas iedzīvotājam ierēdņu, skolotāju, ārstu, policistu algas, pensijas, ceļu uzturēšana un tā tālāk maksā USD 5 805 gadā.

Tas ir apmēram desmita daļa no tā, ko, pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju, savos izdevumos izdod valstis Luksemburgā un Norvēģijā. Tas ir 17-20% no tā, ko par savām skolām, ceļiem, iestādēm, kārtību uz ielām un tā tālāk maksā Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Šveicē vai Austrijā. Es nerunāju par absolūtiem cipariem, kas būtu nesalīdzināmi. Es runāju par cipariem uz vienu iedzīvotāju.

Tās nav tikai turīgas valstis, daudz turīgākas par Latviju. Tās ir arī valstis ar augstāko vienlīdzības līmeni pasaulē, zemākajiem korupcijas rādītājiem un kas atrodas konkurētspējīgāko valstu saraksta augšgalā. Tās ir valstis ar zināšanu ekonomiku, kas ražo augstu pievienoto vērtību un spēj konkurēt globālajā tirgū un acīmredzami gūt labumu no globalizācijas ne uz zemu izmaksu (lēta darbaspēka) rēķina, bet pateicoties nepārtrauktām inovācijām, ieguldījumiem cilvēkā un vidē – ilgtspējā, racionālai resursu optimizācijai un ļoti lielā mērā pateicoties savai izcilajai reputācijai. Tās ir arī valstis ar attīstītām un stiprām demokrātijas institūcijām, kas garantē katram indivīdam viņa brīvību un tiesību īstenošanu, valstis ar attīstītu pilsonisku sabiedrību, augsto sabiedrības konsolidācijas līmeni, stipru nacionālo identitāti, kā arī labākajiem radītājiem pētījumos par tolerance līmeni, to sabiedrības daļu, kurai vairāk piemīt neatkarīga domāšana un kas vistuvāk atrodas pašrealizācijas mērķim vērtību hierarchijā.

Igaunija, kur valsts izdevumi ir USD 7 880 uz vienu iedzīvotāju gadā, arī ir labs piemērs, kas, šķiet, apstiprina šo likumsakarību. Igaunija ir būtiski priekšā Latvijai pašapziņā un sabiedrības konsolidācijā, korupcijas novēršanā, labas kvalitātes investīciju (ražošanā un inovācijās) piesaistē, cilvēktiesību nodrošināšanā (ņemiet par piemēru kaut preses brīvību) un arī demokrātijā (stiprākas, ideoloģiski noturīgās partijas, kas ir sabiedrības interešu pārstāvniecības pamatinstitūcija, e-vēlēšanas, un droši vien šis tas vēl). Un skaidrs, ka Igaunija vēl tālu atpaliek no attīstītajām demokrātijām.

Secinājums: vienlīdzība, tiesiskums, konkurētspēja, ilgtspēja, kvalitāte, reputācija maksā dārgi. Ja mēs to gribam savā dzīvē mums ir vajadzīga moderna un stipra valsts, kas ir instruments sabiedrības interešu apzināšanai un īstenošanai. Modernā valsts, tāda kā Dānijā vai Somijā, maksā dārgi. Mums jābūt gataviem maksāt šo cenu.

Nepastāv absolūtā garantija, ka lielāks nodoklis tūlīt konvertēsies lielākā pašcieņā, sabiedrības konsolidācijā, stiprākā nacionālajā identitātē un labākā politiskajā piedāvājumā. Lai gan acīmredzami pastāv kopsakarība starp iedzīvotāju ienākumu, valsts tēriņiem un sabiedrības attīstības līmeni, šī loģiskā ķēde ir daudz garāka.

Tikpat patiess ir secinājums no otras puses. Atpalicība daudzās nozarēs un zemā Latvijas politikas un valsts pārvaldes kvalitāte ir trešās lētākās valsts cena, mūsu „ekonomiskās” domāšanas cena, mūsu negribēšanas maksāt nodokļus cena, mūsu neuzticības cena. Lēta valsts nav un nevar būt efektīva. Latvija to lieliski pierāda.

Lētā Latvijas valsts nevar nodrošināt labas kvalitātes pakalpojumus izglītībā, nepieciešamos medicīnas pakalpojumus, kārtības uzturēšanā, tiesu darbā, infrastruktūras uzturēšanā un attīstīšanā, korupcijas novēršanā. Jautājums ir – kā interesēs pastāv lētā valsts? Man liekas, ka tas neatbilst neviena interesēm. Nevienam nevajag vāju, nevarīgu valsti.

Kā interesēs pastāv zemās nodokļu likmes? Zemie nodokļi ir pilnīgi noteikti nav sabiedrības interesēs. Par ko Latvijas sabiedrība maksā ar neizremontētiem ceļiem, neizmeklētām kriminālām lietām, izglītības profanāciju, pašvaldību resnvēderu braukāšanu uz brazīlijām politiskās konkurences neesamības apstākļos, investoru neatnākšanu, tāpēc ka vajadzīgā infrastruktūra neeksistē vai ir nolaista, vai ar to, ka 66% vīriešu ir aptaukojušies un sāk slimot jau pēc 45 gadu vecuma (šeit), tāpēc ka Latvijā nav pieejama vienkārša, bet ērta infrastruktūra sporta nodarbībām, ko minētajās konkurētspējīgākajās valstīs ar augstāko dzīves kvalitāti uzbūvē un uztur pašvaldības par nodokļu maksātāju naudu, – par ko mēs maksājam, ko mēs iegūstam, ekonomējot uz nodokļiem, tātad pielaižot šo idiotismu? Lieku iepirkšanās reizi lielveikalā mēnesī? Divas iepirkšanās reizes? Milzīgs vairākums neko daudz lielāku par šo ekonomiju neiegūst.

Taču Latvijā pastāv ļoti populārs viedoklis, ka valstij jābūt mazai, mazākai, nekā tagad. Lētai, vēl lētākai nekā tagad. To atražo tie, kas par savu draņķīgo vidi saņem, kā jau minēju, lieku iepirkšanās reizi lielveikalā. Jeb, citiem vārdiem, tiek ciniski piekrāpts.

Visai melīgi tēze par lētu valsti tiek piedēvēta liberālismam. Nekā liberāla te nav. Liberālisms diskutē mazas un efektīvas valsts modeli sabiedrībai, kas jau tā lieliski regulē sevi, pati izveido un uztur institūcijas. Nekā tam līdzīga Latvijā nav. Latvijas sabiedrība neprot pašorganizēties un regulēt sevi. To, ka Latvijas sabiedrībai nav raksturīga liberāla domāšana, pierāda arī tas, ka blakus „idejai” par lēto valsti starp tiem pašiem cilvēkiem ļoti populārs ir uzskats, ka nodokļi vispār nav jāmaksā, valsts ir jākrāpj, ienākumi jāslēpj un tam līdzīgi.

Var pateikt viennozīmīgi, ka tie, kas aizstāv un lobē zemos nodokļus Latvijā, pauž intereses, kas ir pretrunā ar Latvijas sabiedrības interesēm. Tajā skaitā arī Latvijas uzņēmējdarbības interesēm. Uzņēmēja interesēs ir ne tikai maksimizēt tūlītējo peļņu – arī uz zemās nodokļu likmes rēķina. Uzņēmēja interesēs ir arī nodrošināt sava biznesa attīstību un ilgtspēju, kas kopumā ir atkarīgs gan no fiziskās infrastruktūras kvalitātes un pieejamības, gan no tiesu sistēmas un valsts spējas nodrošināt tiesiskumu, gan no darbinieku izglītības līmeņa, gan galu galā no ienākumu līmeņa sabiedrībā.

Paliek vēl viena tēze, ko atspēkot būtu grūtāk: „vienalga visu izzags un izsaimniekos”. Tie ir reputācijas jautājumi, par kuriem Latvijas valsts savu pilsoņu priekšā nekad nav sevišķi rūpējusies. Es vairākkārt jau esmu rakstījis, ka komunikācija un reputācija ir centrālie politikas jautājumi. Protams, sabiedrībai jābūt modrai un jākontrolē sava valsts. Pamatprincips ir tāds, ka valstij nevar, nedrīkst būt kādas savas no sabiedrības neatkarīgās, tā teikt, paralēlās „dzīves”. Valstij nevar būt „savu” interešu. Visas intereses, kas ir valstij, par ko tā rūpējas, ir tikai tās, kuras sabiedrība valstij ir deleģējusi caur saviem pārstāvjiem – politiskajām partijām, kas piedalās politiskajā konkurencē, vēlēšanās, cīņā par varu.

Viss ir cieši savstarpēji saistīts. Jo lētāk pilsonis grib tikt cauri, jo tizlāka ir politiskā konkurence, jo nekvalitatīvāka ir valsts pārvalde, jo vairāk arī no tā mazumiņa izzags un izsaimniekos. Taču tagadējo samudžināto un necaurspīdīgo vājas valsts modeli kontrolēt ir sarežģīti. Es uzskatu, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc sabiedrība pamatā neuzticas valsts pārvaldei un politikai.

Tāpēc politiskai prioritātei jābūt procesu iztaisnošanai, streamlining, daudz lielākai atklātībai un absolūti efektīvākai, daudz, daudz efektīvākai komunikācijai. Nost ar stulbo daudzvārdību un amatieriskām valsts un pašvaldību iestāžu interneta vietnēm. Jāiegulda kvalitatīvā komunikācijā – komunikācijas rīku atjaunošanā un informācijas pieejamībā.

Jāsāk ir ar valsts budžetu un valsts ieņēmumu iztērēšanu. Pilsoņiem jābūt absolūtai skaidrībai par to, kādiem nolūkiem tiek tērēta viņu iemaksātā nauda. Pašlaik tas nav pieejams. Valstij jābūt viena klikšķa attāluma no pilsoņa.

Nost ar lēto valsti. Lētā un neefektīvā valsts mums ir par dārgu. Mēs par to lētumu maksājam ar korumpēto politiku, demokrātijas kompromitēšanu, masveida emigrāciju, savu primitīvo nepievilcību nopietno investoru acīs, ar slimībām. Lētā un neefektīvā valsts ir nāvīgi bīstama.