Par mana bloga kontrcikliskumu

Arvien vairāk domāju par šī bloga nākotni. Katrai lietai ir savs cikls, savs mūžs, kas kādreiz beidzas (laikam “atbrīvojot” vietu kam citam). Pēdējā laikā daudz nepabeigta. Vienmēr bijis šis tas, ko lēmu neizlikt. Bet pēdējā laikā sakrājies daudz. Jūtu arvien mazāk motivācijas atgriezties pie nepabeigtā. Tam ir ļoti daudz iemeslu, protams. Stress, laika deficīts, citas ļoti svarīgas vajadzības, kā jau vienmēr un visiem.

Arī disonanse, jeb “kontrcikliskums”. Mana pasaules uztvere, šķiet, arvien vairāk attālinās no Latvijā valdošās sabiedriskās domas. Neesmu relevants, mans piedāvājums arvien mazāk atbilst pieprasījumam. Es pēc lielākas atbilstības nekad nebiju arī tiecies, bet atrodoties uz viena viļņa ar pārējo sabiedrību, devu savu pieticīgo artavu kopējā korī.

Mans relevantums pakāpās uz leju praktiski uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām pirms gada. 2013. gadā jūnijā manu blogu apmeklēja rekordliels apmeklētāju skaits — pateicoties pēcvēlēšanu refleksijām ierakstā Rīga anschluss gaidās –, pēc kā apmeklējums noplaka un vairs nekad neatjaunojās — nesasniedza iepriekšējo periodu/sezonu līmeni. Zemāk ievietoju visu apmeklējumu un apmeklējumu no Latvijas statistikas līknes no Google Analytics par visu periodu, par kuru man ir pieejama statistika, kopš 2010. gada oktobra līdz šī gada aprīļa beigām.

Apmeklējumu statistika kopš 2010. gada oktobra. Visi apmeklējumi

Apmeklējumu statistika kopš 2010. gada oktobra. Latvija (65% no visiem apmeklējumiem)

Kopš 2013. gada jūnija nerakstīju mazāk un, kas, man šķiet, ir svarīgi, es nerakstīju mazāk latviski. Esmu pamanījis, manai latviski lasošajai auditorijai nešķiet saistoši ieraksti krievu valodā un arī diemžēl angļu valodā. Mana krieviski lasošā auditorija ir daudz mazāka un angliski lasošā ir visticamāk pavisam niecīga, ir laikam kādi daži cilvēki. Taču es uzskatu, ka, pirmkārt, liberālim nevar būt idiosinkrāzijas attiecībā uz valodām un, otrkārt, intelektuāls cilvēks Latvijā lasa vismaz divās Latvijā vairāk vai mazāk izplatītajās valodās (nekādā īpaši eksotiskā valodā es tomēr nerakstu).

Ierakstu valoda % kopš 2013 sākuma

Mazāk latvisks laikam tomēr arī ne.

Ieraksta tēma % kopš 2013. gada sākuma

Tātad es uzskatu, ka mazāks mans devums sabiedriskajai diskusijai palicis nebija. Nedomāju, ka esmu kļuvis mazāk aktuāls. Kas tad ir noticis, kas ir par iemeslu, ka mans blogs zaudē savu relevantumu?

Mana atbilde ir radikalizācija. Viedokļu, pozīciju radikalizācija, uz kuru provocē Latvijas sabiedrību notikumi Krievijā un Ukrainā. Putina “pavasaris”, kas bija sācies labu laiku pirms agresijas pret Ukrainu. Sabiedrība jūt kara tuvošanos, kā dzīvnieki saož dabas katastrofu. Šajā gaisotnē cilvēki pārstāj meklēt kopīgu valodu un kompromisus. Taču tam nevajadzēja ietekmēt manu blogu, jo uz kompromisiem es nekad neesmu aicinājis, lai gan kopīgas valodas vērtība ir viens no šī bloga pamatprincipiem. Daudz svarīgāks ir tas, ka šajā gaisotnē cilvēki laikam pārstāj arī meklēt atbildes uz jautājumiem.

Ļoti iespējams, es neredzu plašu bildi, un vienkārši nespēju piedāvāt kaut cik ievērojamas atbildes un jautājumus, kuri varētu interesēt manus apmeklētājus. Bet ja man tomēr kaut daļēji ir taisnība, mans secinājums ir, ka sabiedrības konsolidācijas ziņā mēs esam apmēram turpat, kur bijām pirms divdesmit gadiem. Turpat atrodas arī mūsu izpratne par konsolidācijas labumiem un iespējām.

Varbūt man jāizdara vēl viena atruna, ka nē, es neuztveru savu blogu pārāk nopietni, un lieliski apzinos tā ietekmi, ka mans blogs un tā apmeklējumu statistika miljonu iemeslu dēļ nevar pretendēt uz jebkādu reprezentativitāti. Protams, nevar. Es atļaujos šo te uzrakstīt tikai tādēļ, ka daudz par to domāju un ilgi novēroju aktivitāti, kuras sakarā man pašam rodas ļoti daudz jautājumu. Un ne visiem no šiem jautājumiem es varu rast atbildi sevī, savā spējā/nespējā uzrakstīt kvalitatīvu gabalu. Starp citu šo pašu es novēroju arī sociālajos tīklos, kur aktīvi piedalos.