Par nepilsoņiem. Vakar viens no maniem draugiem FB padalījās savās pārdomās par nepilsoņiem Latvijā. Nepilsoņi, – viņš rakstīja, – “bija milzīgs apjoms cilvēku, kas tieši bija principiāli nelojāli Latvijas valstij. Viņi izvēlējās palikt PSRS pilsoņi, un kā tādi arī palika, bet nepilsoņu statusu bija jāievieš, kad PSRS sabruka de iure, un šie cilvēki palika vispār bez pilsonības. Un tā ir nepatiesība, ka tādu nebija daudz. [Tālāk sekoja statistika no Wikipedia] …Tā kā tas viss radās tieši no neatkarību noliedzošas sabiedrības daļas.”
Es nesapratu, kā īsti viņam izdevās izdarīt šādu secinājumu, bet katram ir tiesības uz saviem secinājumiem. No savas puses es uzskatu par savu pienākumu atspēkot šos maldus. Esmu pārliecināts, ka starpetnisko spriedzi šobrīd uztur ne tikai melīgā Kremļa propaganda, kuras mērķis ir nepieļaut sabiedrības konsolidāciju Latvijā, bet arī lielā mērā maldīgie uzskati, kurus tradicionāli, ilgus gadus, gadu desmitus ļoti nekritiski uztur latvieši par krieviem un krievi par latviešiem, saindējot ar šiem maldiem arvien jaunas paaudzes.
Es pats biju viens no tiem vairāk nekā 700 tūkstošiem, kas Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas rezultātā 1991. gadā palika tā teikt in the limbo, starp dienu un nakti, zemi un debesīm – ārpus Latvijas Republikas pilsoņu lokā. Tas bija šoks, man bija kauns par šo pazemojumu. Protams, es nebiju to pelnījis, man bija 23 gadi, es vēl mācījos universitātē Pēterburgā. Cik atceros, kopš paša sākuma, no pirmajiem soļiem, no rakstnieku plēnuma, biju kaismīgs latviešu atmodas, emancipācijas atbalstītājs. Par neatkarīgu Latviju sāku sapņot ilgi pirms tam. Tas tā, bildītei. Bet tolaik, 1991. gadā nolēmu par to vispār nedomāt attiecībā uz sevi pašu. Ok, nejauši kļuvu par upuri kādā lielā ķibelē, esmu stiprāks par to. Atradu ļoti spēcīgus argumentus, kāpēc manai valstij ir jāizolē liels skaits nelojālo iedzīvotāju – protams, lai izdzīvotu. Es nokļuvu vienā maisā ar daudziem citiem? Nekas, tas nav vērsts pret mani, esmu stiprāks par to.
Bez manis tajā maisā nokļuva ļoti daudz līdzīgi domājošu un, tāpat kā es, pozitīvi noskaņotu cilvēku. Tolaik, esmu pārliecināts, Latvija varēja rēķināties ar spēcīgu tādu kā es cilvēku atbalstu un patiesībā to ļoti lielā mērā arī guva – morāli un pat politiski, jo mēs bijām tie Latvijas patrioti, kam blakus vajadzēja dzīvot tiem, kas pret Latviju, Latvijas neatkarīgās valsts ideju bija noskaņoti kritiski un pat noliedzoši. Mēs katrs savās ģimenēs, savā draugu lokā, savā vidē bijām „pārmaiņu aģenti” – the ambassadors of change – Latvijas valsts sūtņi. Bez Latvijas pasēm, jā. Neērti, jā. Par to negribējās runāt, jo bija kauns par savu statusu, jā. Bet Latvijas valsts pārstāvis es noteikti biju, un es lepojos ar Latviju. Tāda viedokļu daudzveidība Latvijā pastāvēja laikam vienmēr. Kādā brīdī es pat domāju, ka Latvijā ir politisks spēks, kas apvieno tādus, kā es, bet ātri vien vīlos.
Pilsonību es ieguvu septiņus gadus pēc Latvijas pilsonības atjaunošanas. Man bija jāgaida septiņi gadi. Kā laikam jau ir skaidrs, nepavisam ne tāpēc, ka es „izvēlējos” palikt PSRS pilsonis. Nē, tiklīdz man beidzot bija iespēja izvēlēties, es izvēlējos naturalizēties. Pateikt, ka es biju „principiāli nelojāls Latvijas valstij” un ka mans nepilsoņa statuss apliecina manu personīgo negatīvo attieksmi pret Latviju, nozīmē apmelot mani.