Uncategorized

Pilsoņu valsts. Neizvēlēties nelaimi

Kādi secinājumi man nāk prātā, vērojot Latvijas pēdējo divdesmit – četrdesmit? vairāk? – gadu laika lielākās nelaimes apstākļus un reākciju uz to:

1. Nelaime mūs satuvina. Vismaz ļoti lielu daļu sabiedrības. Redzēju šodien Facebookā: “Трагедия в Золитуде не спрашивала у погибших и пострадавших ни их паспорта, ни уровень владения языком, ни отношение к событиям 40-го года.” Tā, manuprāt, ir netieša demoralizācija nelaimes situācijā. Vai šo vārdu autors cer, ka nākamā nelaime piemeklēs tikai tos, kas to visvairāk ir “pelnījuši”, un sodīs tos, kam pase, valoda un attieksme pret 40. gada notikumiem ir atšķirīga no šī komentētāja pases, valodas un attieksmes? Vai viņš saprot, ka pases-valodas-attieksmes tēma šajā nelaimes stundā šķiet svarīga tikai vienam cilvēkam – viņam pašam, nu, varbūt vēl pāris lunātiķiem? Bet pārējos – pārējos nelaime satuvina.

2. Satuvina nozīmē liek mūs kaut nedaudz izkāpt no savas atomizācijas čaulas, no savas cietokšņa – un palīdzēt. Pa vienu dienu līdz šim brīdim vietnē Ziedot.lv nelaimes upuriem ir saziedoti 85 000 latu, gandrīz tikpat daudz cik par visu šo nedēļu. Mēs palīdzam, solidarizējamies, satuvināmies, konsolidējamies. Tā nav tikai labdarība, kas mūs vieno. Mūs vieno vērtības, ļoti cēlas vērtības. Jāatzīst, summa nav liela, ziedotāju pārāk daudz arī nav. Pārāk ne. Bet daudz ir. Mēs esam Latvija. Tā solidarizēties gatavā, palīdzēt gribošā, pilsoniskā Latvija – Latvijas pilsoniskā sabiedrība. Šī Latvija ir ļoti spēcīga, ilgt- un konkurētspējīga, moderna un humāna.

3. Ļoti labu iespaidu atstāja Latvijas mediju – Latvijas TV, LSM.lv, Diena.lv. Delfi.lv –profesionalitāte. Notikumiem varēja viegli sekot, ziņas tika aktualizētas visu laiku. Profesionālais coverage izgaismo svarīgāko – liecības par notiekošo, glābēju un policijas darbu, notikušā iemeslu versijas – un atstāj uzmanības perifērijā nebūtisko. Bija skaidri redzams, ka nebūtisks ir tas, kas par notiekošo ir sakāms politiķiem. Viņiem nelaimes stundā, šķiet, padomā nebija nekas. Varbūt izņemot Ameriku ar viņa nevisai adekvāto versiju par sprādzienu.

4. Ar mums solidarizējas pasaule. Visu dienu visos vadošajos medijos viena no top news ir ziņa par Latvijas nelaimi. Mūs ievēro, mums jūt līdzi. Mēs esam svarīga daļa pasaules, nevis bāreņi, par kuriem neviens neliekas ne zinis. Tāpat ir svarīgi, ko mēs domājam un darām. Tāpat kā mūsu traģēdijas, pasaules uzmanībai secen nepaiet arī mūsu muļķības.

5. Muļķības var būt asiņainas. Muļķības var pieprasīt 50, 60, 100, vairāku cilvēku dzīvības. Trauksmes sirēnas veikalā iedarbojušās vairākas reizes gan nelaimes dienā, gan iepriekšējās dienās, bet tirdzniecības komplekss turpināja darbu – “trauksme? kas par muļķībām! turpinām apkalpot pircējus!” Jā, acīmredzot bija defekti būves konstrukcijā vai absolūti nepieļaujami bija tie apzaļumošanas darbi uz jumta. Cerams, noskaidrosies, kas šīm nepareizībām bija par iemeslu, korupcija vai būvuzraugu totālais idiotisms vai vēl kaut kas. Bet pret šīm koruptīvajām vai idiotiskajām nepareizībām cilvēkus varēja glābt trauksmes sirēna. Nelaimes brīdinājums nostrādāja, cilvēki to dzirdēja, bet izvēlējās neņemt to vērā. Izvēlējās pieļaut asiņainās muļķības, izvēlējās nelaimi – sev, saviem kolēģiem un pircējiem.

Jautājums ir – cik ilgi vēl mēs izvēlēsimies nelaimi? Iepirkties neuzraudzītos veikalos, strādāt un dzīvot pa lēto uzceltos birojos un mājās, braukāt pa otkatu tiltiem?

Ceru, ka tikai kādu laiku vēl. Mēs jau esam maza pilsoniska sabiedrība. Pagaidām maza. Būsim lielāka. Pilsoņu būs ar katru dienu vairāk. Ne-pasu, ne-valodu, ne-9.maija/16.marta pilsoņu – arvien vairāk. Kad būs vairāk to cilvēku, kas solidarizējas, kas grib palīdzēt un dzīvot normālā valstī, cienīt savu dzīvību, tad pēkšņi pārstāsim izvēlēties nelaimi.