Protams, var piestrādāt pie stila, taču tiešais ēters vienmēr ir ekstrēms stress, tas skaidrs. Protams, ja žurnālistam klibo ētika, viņš izmantos iespēju pateikt savu pēdējo vārdu jau rakstiski, ārpus ētera, patiesībā apspēlējot stilistiskās neveiklības (skat. rakstu Mixnews.lv).
Protams, šim pašam žurnālistam, Vadim Radionov, kas savā kolonnā turpat tik smagi pārmet ministram Rinkēvičam to, ka Latvijai tagad ir jāpārdod pēdējais krekls, lai samaksātu par ministra “priecīgo” atbalstu jaunām sankcijām (Putina embargo pret Krieviju vai?), — šim pašam Vadimam var vieglāk par vieglu pārmest visai lojālo attieksmi pret melu karu pret pašu sabiedrību, fantāstisko augstprātību un neiedomājamo bezsmadzenību uzsākot teritoriju pārdali Eiropā 21. gadsimtā, rīkošanos diametrāli pretēji savas sabiedrības un valsts interesēm un visvienkāršāko valsts resursu izzagšanu un varas uzurpāciju Krievijā, visai lojālo attieksmi pret vārda brīvības apspiešanu.
Cik maksās šīs mega-zagļu izdarības Krievijai? Ko labāk pārdot – pēdējo kreklu par brivību vai dvēseli par desu, savu žurnālista dvēseli par melnu cash no valsts izzadzēja asiņainajām rokām? Varbūt Vadims varētu uzrakstīt Mixnews.lv arī par šo dilemmu?
Vai arī par to, kurā brīdī nabaga žurnālista galvā kaut kas ieklikšķinās un viņš/viņa pārvēršas par propagandistu un vārda brīvības apstākļos, baudot demokrātijas brīvības, sāk cīnīties pret demokrātiju un vārda brīvību? Varbūt tad, kad par to sāk maksāt? Ne jau vērtības liek propagandēt toleranci pret Putina autoritāro režīmu un totālo Krievijas izzagšanu. Nav jau sakritība, ka Radio B komanda tik solidāri un vienprātīgi nostājas principiālās GKČP pozīcijās.
Radio B ir augsti profesionāli skeptisks par apgalvojumiem, ka Krievijā cilvēkus spīdzina:
На вопрос, уверен ли он, что так пытают людей в России и кого именно, Рунгайнис заявил, что пытают, и ему это известно из разных «обширнейших источников». “Как именно и кого – не скажу. Но гайки закручиваются”, – сказал он.
Atmaskoja, nevar pierādīt, ka spīdzina. Ka iebāž režīma oponentus cietumā, arī nevar pierādīt. Ka “vēlēšanu” rezultātus Krievijā un visādu “referendumu” rezultātus Lugandā vienkārši “zīmē”, ierastot dajebkurus ciparus, nu, arī nevar pierādīt. Nu, ko padarīsi, nedokumentē noziedznieki savus noziegumus: te mēs piekāvām, te mēs ar šampanieša pudeli izvarojām, te mēs Magnitski trīs naktis spīdzinājām, te mēs tankus ar apkalpi aizsūtījām pāri robežai uz Doņecku, te mēs pasažieru lidmašīnu notriecām, te mēs pēdējās smadzenes savai sabiedrībai izskalojām ar tendenciozitāti, noklusēšanu, puspatiesībām un klajiem mēliem.
Nav tādu dokumentu. Nav vēl pienācis laiks noziedzniekiem sēsties uz apsūdzēto sola tiesas priekšā. Un tieši tāpēc tiem, kas to redz, kas nemēģina uzdot melnu par baltu un otrādi un attaisnot jebkuru Putina režīma nelietību, — tiem jāizmanto jebkura iespēja, lai runātu par noziegumiem, par tumsonības fašismu, kas pasargā Putina režīmu no paša sabiedrības un garantē viņam neierobežotu kontroli pār milzīgiem resursiem, kas savukārt pašai Krievijai, tās mēlu apdullinātajai sabiedrībai garantē resursu izzagšanu.
Kopumā bija patīkami vienreiz arī Radio B ēterā paklausīties intelektuāla, nevienaldzīga cilvēka pārdomāto viedokli par to, kam ir reāla nozīme Latvijas apstākļos. Viedokli, kas acīmredzami nav instrukciju piekoriģēts. Visai liberālu viedokli, kas gandrīz pilnībā atbilst arī maniem priekšstatiem par notiekošo.