 |
| Avots: DJ Glass, deviantart.com |
Gribas parefleksēt. To pilnīgi neobligāti lasīt, tās ir manas privātās pārdomas par sevi pašu. Intīms moments.
Man joprojām ir interesanti formulēt savu viedokli par dažādiem jautājumiem, ja vien mans viedoklis neizrādās pārāk tuvs kādam jau bez mana atbalsta pietiekami populāram vai, vēl ļaunāk, kādam vairākuma viedoklim.
Taču runa ir par to, ka man arvien grūtāk rast sevī enerģiju savu viedokli paust, jo es jau dažus gadus sarunājos tā teikt ar zvaigznēm.
Es galīgi neesmu robots un man nav vienalga, ko rakstīt, kam rakstīt, vai mani lasa, un ko par šīm lietām domā. Narciss neesmu, bet kaite man ir – refleksijas. Tāpēc laikam nederu kādai līderībai. Tāpēc laikam nekad nebūšu gatavs iet politikā. Kaut gan brīžiem man šķiet, ka man ir idejas un es protu saskatīt to lielo bildi, likumsakarības, un es zinu pilnīgi droši, ka būtu laimīgs izveidot liberāļu partiju, kuru es redzu kā domubiedru – varbūt virtuālu – think tanku. Par to rakstīju pirms gada. Bet refleksijas un šaubas par paša varēšanu nomāc. Pirms gada nekas nesanāca. Un, protams, arī nevarēja.
Pašorganizācija, protams, ir iespējama. Tai vajadzīga totāla apņēmība un uzticēšanās. Protams, arī (pat) virtuāls think tank ir iespējams. Tam ir vajadzīgas labi pārdomātas idejas, prasme tās izklāstīt, novadīt diskusiju par tām un noformulēt tās idejas pēc apspriešanas tā, lai tās varētu kļūt par partijas politisko piedāvājumu. Tas jāvar katram, kas pievienojas think tankam, jeb partijai. Ok, tagad es jau sāku domāt par to, kas sāp, nevis par savām jaukajām vājībām. Nu jā, pašorganizācija ok, think tank ok, teorija ok. Nedarbojas.
Es nejūtos īpaši laimīgs, sarunājoties ar zvaigznēm un redzot, ka manas idejas nedarbojas.
Ok, jāatdzīst, ka es neredzu, ka kaut kā īpaši darbotos citu idejas par modernām out-of-the-box-thinking partijām. Lai partija materializētos, vajag, lai tavu partiju dibinātu Saeimu atlaidušais prezidents. Vai pašam jābūt bijušam ārlietu vai ekonomikas ministram un uz dibināšanas konferenci jāielūdz populāri baņķieri, nozaru flagmaņi un citi kāzu ģenerāļi. Ne out-of-the-box, ne kaut cik ambiciozs thinking tas galīgi nav. Es te nedomāju par kāzu ģenerāļu pakāpēm – tur ambiciozitātei laikam nebija bremžu. Bet ok, ne man tādi paziņas, ne man ir kaut mazākā vēlēšanās pēc tā tiekties.
Vai es kaut ko gribu pierādīt? Negribu. Un es neticu, ka mani saklausīs un ka man, paliekot ārpus politikas, ir iespēja kaut ko ietekmēt un vēl jo vairāk realizēt savas idejas. Godīgi sakot, es neticu, ka man tas izdotos arī, ja es būtu politikā. Vismaz tādā, kāda tā šobrīd ir. Netaisnīga, nedemokrātiska, necaurspīdīga, korumpēta, hermētiska, organizēta pēc antiorganizācijas likumiem. Politika, kur ar jaunām iniciatīvām spēka pietiek nākt tikai frīkiem.
Vēl es neticu līderiem, vadoņiem, voždiem un führeriem. Nu tāds esmu cilvēks. Līderis manos priekšstatos dzīvo hierarchiskā pasaulē. Hierarchijas eksistē efektīvai komandu komunicēšanai no augšas uz leju. Savukārt ar cieņu pret cilvēku, ar pašu cilvēku kā neatkarīgu un unikālu indivīdu hierarchijai un līdz ar to līderībai nav ne mazākā sakara.
Kam es ticu? Daudz kam. Esmu ideālists. Neticot līderiem, es ticu politiskai līderībai, kā parādībai. Politiskā līderība ir tā pati apņemšanās, drosme uzņemties atbildību, noformulēt ideju. Nu es jau par to uzrakstīju.
Jau tweetoju par Uffe Ellemanna Jensena, Dānijas Venstre ilggadīgā līdera 80.-90. gados un ārlietu ministra tajā pašā laika posmā, izteikumiem kādā nesenā radio intervijā. Sakarā ar tautas nobalsošanas par Dānijas pievienošanos Eiropas Kopienai 40. gadskārtu un mācību Uffe runāja par politisko līderību: nevar gaidīt, ka iedzīvotājiem izveidosies skaidrs priekšstats par prioritātēm, ja politiskie līderi nenāk ārā pie pilsoņiem un nepasaka, kas ir un kas nav sabiedrības interesēs. Šo nelielu trīs minūšu sarunas daļu dāņu valodā (var jau pārtulkot ar google translate, iesaku to darīt uz angļu valodu, nevis uz kādu citu, tad paliks vairāk no reālā satura), ko pats esmu pierakstījis, lieku kā atsevišķu ierakstu tepat blogā. Jo ir labs un iedvesmojošs, very insightful.
Es absolūti ticu, ka ir iespējams izveidot neatkarīgu liberāļu think tanku un neapstāties ne uz sekundi, bez refleksijām sākt darbu pie liberāļu politiskā piedāvājuma. Es ticu, ka liberāļi spēj vienoties par politisko piedāvājumu, iztikt bez kāzu ģenerāļiem kopumā un totāli, strādāt katram neatkarīgi un atbildīgi nezaudēt kopības sajūtu, uzturot apspriedes par svarīgāko. Es ticu, ka tā var gan izveidot liberālu, Latvijai absolūti nepieciešamu politisko piedāvājumu, gan uzcelt politisko brandu un pareizo tēlu, gan likt lielai vēlētāju daļai – tiem cilvēkiem, kas domā racionāli un patriotiski, gudriem un mūsdienīgiem cilvēkiem – sev uzticēties. Es ticu veselam saprātam un dabiskai attīstībai.
Tā nu ir sanācis, ka neesmu nekāds līderis, esmu diezgan noslēgts cilvēks, refleksējošs intraverts. Tā ka ir labi, ka neesmu politikā. Es tur tāpat neizdzīvotu 🙁 jo īsti nesaprotu, kā tur – tieši pašā politikā, partijās – rodas nauda, ja ne no korupcijas un kāda kripatiņa no valsts budžeta. Neuzrunā.